“Pirms savas atgriešanās kaujā tev ir vēl kāds jāredz”, – teica Viņš, kamēr mēs turpinājām iet. Es nepārstāju brīnīties par to, ka ar katru minūti Kunga godība kļuva aizvien lielāka.
“Katru reizi, kad tu skaties uz Mani ar savām sirds acīm, tavs prāts atjaunojas arvien vairāk un vairāk, – turpināja Viņš. – Pienāks laiks, kad tu varēsi būt pastāvīgi Manā klātbūtnē. Kad tas notiks, tas viss, ko tu būsi iemācījies no Mana Gara, būs vienmēr pieejams tev, par cik Es Pats būšu pieejams tev”.
Es varēju dzirdēt un saprast visu to, par ko Viņš runāja, bet es biju tik ļoti pārņemts ar Viņa godību, ka nevarēju neuzjautāt: “Kungs, kāpēc Tava godība tagad ir daudz lielāka nekā tajos brīžos, kad Tu pirmoreiz atnāci pie manis Gudrības izskatā?”
“Es neesmu izmainījies, bet izmainījies esi tu. Tu izmainies, kad redzi Manu godību ar neaizklātu seju. Tas, kas notika ar tevi, noņēma aizsegu no tavas sejas, lai tu varētu redzēt Mani daudz skaidrāk. Bet nekas nespēj tik ātri to noņemt kā tas, ka tu redzi Manu mīlestību”.
Tad Kungs apstājās un es pagriezos, lai paskatītos uz tiem cilvēkiem, kuri sēdēja troņos blakus mums. Mēs atradāmies vēl joprojām tur, kur bija sapulcināti paši augstākie ķēniņi. Tur es atpazinu cilvēku, kurš sēdēja tieši man pretī.
“Ser, es kaut kādā veidā jūs pazīstu, bet nekādi nevaru atcerēties, kad tas bija”.
“Kādreiz tu mani redzēji redzējumā”, – atbildēja viņš.
Uzreiz atcerējos to redzējumu un biju pārsteigts: “Tad jūs bijāt reāls cilvēks?”
“Jā”, – atbildēja viņš.
Es sāku atcerēties to dienu, kad būdams jauns kristietis, es pavisam biju zaudējis dūšu kādu notikumu dēļ savā dzīvē. Es devos uz parku, kas atradās netālu no manas mājas, un nolēmu, ka gaidīšu tik ilgi, kamēr Kungs man atbildēs. Kad es tur tā sēdēju, lasot Bībeli, mani pārsteidza redzējums, kas bija viens no pirmajiem manā dzīvē.
Šajā vīzijā es redzēju cilvēku, kas dedzīgi kalpoja Kungam. Viņš pastāvīgi liecināja cilvēkiem, mācīja un apmeklēja slimos, lai lūgtu par tiem. Viņš bija ļoti centīgs savā kalpošanā Kungam un neviltoti mīlēja cilvēkus. Tad es redzēju vēl vienu cilvēku, kas, spriežot pēc visa, bija klaidonis vai bezpajumtnieks. Viņam pretī izskrēja mazs kaķēns un viņš to sāka spārdīt ar kāju, bet pēc tam apvaldot savas emocijas, viņš rupji atgrūda kaķēnu no ceļa. Tad Kungs man jautāja, kurš no šiem cilvēkiem Viņam patika vairāk.
“Pirmais”, – es sacīju bez šaubīšanās.
“Nē, otrais”, – atbildēja Kungs un sāka man stāstīt viņu dzīves.
Pirmais no viņiem auga brīnišķīgā ģimenē, kura vienmēr pazina Kungu. Viņš uzauga plaukstošā draudzē, tad iestājās vienā no labākajām Bībeles koledžām. Viņam tika izrādīta simtprocentīga Dieva mīlestība, bet viņš izmantoja tikai septiņdesmit piecus procentus.
Otrs cilvēks bija piedzimis kurls. No bērnības viņš cieta vardarbību, viņu turēja bēniņos, kur bija tumšs un auksts, līdz kamēr astoņu gadu vecumā viņu atrada varas iestādes. Tad viņu sūtīja no vienas iestādes uz otru, kur vardarbība turpinājās. Beigu beigās viņš nokļuva uz ielas. Lai to visu pārvarētu, Kungs dāvāja viņam vien trīs procentus no Savas mīlestības, bet viņš izmantoja katru šīs mīlestības pilienu, lai cīnītos ar naidu savā sirdī un nenodarītu pāri kaķēnam.
Tad es paskatījos uz to cilvēku, kas sēdēja kā ķēniņš tronī un kam bija daudz lielāka godība, kā to būtu varējis iedomāties pats Sālamans. Viņu apstāja daudz eņģeļu, kuri bija gatavi izpildīt katru viņa lūgumu. Es pagriezos pret Kungu ar bijības trīsām. Es vēl joprojām nespēju noticēt, ka tas bija reāls cilvēks, un vēl jo vairāk – ka viņš bija viens no diženākajiem ķēniņiem.
“Kungs, lūdzu izstāsti viņa dzīvi līdz galam”, – jautāju es.
“Protams, tieši tāpēc mēs esam šeit. Andželo bija tik uzticīgs tajā mazumā, ko Es viņam biju uzticējis, ka Es iedevu viņam vēl trīs procentus no Savas mīlestības. Viņš to visu izlietoja, lai pārtrauktu zagt. Viņš gandrīz vai mira no bada, bet atteicās ņemt svešas lietas. Viņš pirka sev ēdienu par to naudu, ko ieguva no savāktajām tukšajām pudelēm. Reiz viņš satika cilvēku, kurš deva viņam iespēju strādāt savā sētā. Viņš nevarēja dzirdēt, bet iemācījās lasīt, tāpēc es viņam sūtīju evaņģelizācijas brošūru. Kad viņš to lasīja, Mans gars atvēra viņa sirdi, un viņš atdeva savu dzīvi Man. Es atkal dubultoju Savu mīlestības porciju, un viņš uzticīgi izlietoja katru lāsi. Viņš gribēja dalīties par Mani ar citiem, bet nevarēja runāt. Lai gan viņš dzīvoja nabadzībā, vairāk kā pusi no sava nopelnītā viņš tērēja evaņģelizācijas brošūrās, kuras izdalīja cilvēkiem uz ielas”.
“Bet cik cilvēkus viņš atveda pie Tevis” – jautāju es, pieņemot, ka priekš tam, lai būtu gods sēdēt starp ķēniņiem, viņam bija nepieciešams pievest daudz cilvēku.
“Vienu, – atbildēja Kungs. – Es ļāvu viņam pievest pie Manis mirstošu alkoholiķi, lai uzmundrinātu viņu Evaņģēlija sludināšanā. Tas viņu tik ļoti iedvesmoja, ka viņš vēl daudzus gadus stāvēja uz tā paša stūra, lai pievestu vēl kādu dvēseli uz grēku nožēlu. Bet visas debesis Mani lūdza atvest viņu šeit, un Es Pats ļoti gribēju, lai viņš saņemtu savu balvu”.
Riks Džoiners
