Kāds kolēģis izstāstīja man par vienu sievieti no viņa draudzes, kura bija apņēmusies pēc dievkalpojuma tīrīt telpas. Kādu dienu viņa atnāca pie viņa un ar starojošu seju izstāstīja brīnišķīgu sapni, kuru viņa bija nosapņojusi. Šajā sapnī viņa redzēja sevi, stāvam pie mūžības durvīm. Tur jau stāvēja gara cilvēku rinda, un viņa pievienojās pie tiem. Pēkšņi viņa pamanīja, ka visiem cilvēkiem viņas priekšā bija kūlīši rokās, kamēr viņa pati varēja parādīt tikai pāris nožēlojamas vārpiņas. Viņa jutās neomulīgi; viņa palaida priekšā citus, kas nāca pēc viņas. Tad pēkšņi atvērās vārti un tika nosaukts viņas vārds. Pats Kungs viņu pasauca. Viņa ar satraukumu gāja uz priekšu, turot rokās pāris nožēlojamas vārpiņas. Bet cik mierinoši bija vārdi, kurus Kungs viņai teica: “Tu biji uzticama mazumā, pār lielumu es tevi ieceļu”. Pēc tam viņa pamodās.
Mācītājs man izstāstīja, ka šī sieviete tieši pēc nedēļas nomira. Mani dziļi aizskāra šis stāsts. Darīt šķietami maznozīmīgas lietas ir nepievilcīgi, taču tas ir tā vērts. Neatslābsim, turpināsim pielikt visas pūles, lai pienestu Jēzum “ūdeni”, kas remdēs Viņa dvēseles slāpes. Galu galā Viņš ilgojas, Viņš vēlas, lai Viņa Valstībā būtu glābti vīrieši un sievietes, zēni un meitenes. Viņiem visiem ir jādzird Evaņģēlijs, lai būtu iespēja Viņu pieņemt. Tāda ir evaņģelizācijas nozīme.
Lai gan mūsdienās bezdibenis ir daudz dziļāks un tumšāks nekā jebkad agrāk, mēs joprojām varam sasniegt vairāk nekā jebkad, ja strādāsim roku rokā. Dievs ir uzticams!
Reinhards Bonke
