Pēkšņi, es attapos stāvam uz augsta kalna, lūkojoties apkārt lielajā līdzenumā. Manā priekšā bija armija, kas soļoja plašā frontē. Tur bija divpadsmit divīzijas avangardā, kas strauji atdalījās no lielā karavīru pūļa, kas sekoja aiz muguras. Šīs divīzijās bija sadalītas daļās: pulki, bataljoni, rotas un nodaļas. Divīziju varēja atšķirt pēc to karogiem, bet pulki atšķīrās ar dažāda veida formastērpiem.
Bataljoni, rotas un nodaļas atšķīrās ar tādām lietām, kā jostas vai uzpleči, kas katrai grupai bija savi. Visi nesa bruņas, kas bija no pulēta sudraba, vairogi, likās, bija no tīra zelta, un ieroči no zelta un sudraba. Karogi bija milzīgi – trīsdesmit līdz četrdesmit pēdas gari. Kamēr karavīri soļoja, viņu bruņas un ieroči zibēja saulē kā zibens, karogu plandoņa un viņu soļi skanēja kā pērkona dārdi. Es nedomāju, ka zeme kādreiz ir piedzīvojusi ko līdzīgu.
Es biju pietiekami tuvu, lai redzētu viņu sejas – vīriešu un sieviešu, vecu un jaunu, katras rases. Viņu sejās bija skaidri redzama stingra izlēmība, bet viņi neizskatījās saspringti. Gaisā bija jūtama kara trauksme, bet karavīru rindās es jutu dziļu mieru. Zināju, ka viņi nebaidījās no kaujas, kurā tie devās. Garīgā atmosfēra, kuru es sajutu, kad pietuvojos viņiem, bija tikpat biedējoša, kā viņu āriene. Es skatījos uz viņu uniformu. To krāsas mirdzēja. Katrs karavīrs nēsāja atšķirības zīmes un apbalvojumus. Ģenerāļi un citi augstākā ranga virsnieki maršēja kopā ar citiem. Lai gan bija acīmredzams, ka visi pakļāvās tiem, kas bija augstākā rangā, neviens neizskatījās pārāk pārņemts ar savu rangu. No pašas augstākās virsnieku pakāpes līdz pašai zemākajai, viņi visi izskatījās, kā tuvi draugi. Tā bija armija ar bezprecedenta disciplīnu, bet vienlaicīgi tā izskatījās, kā viena liela ģimene.
Kamēr es viņus pētīju, viņi likās bezpersoniski, bet ne tāpēc, ka ne ar ko neatšķīrās, bet tāpēc, ka bija tik pārliecināti tajā, kas viņi bija, un ko viņi darīja. Viņi nebija pārņemti ar sevi vai atzinības meklēšanu. Es nespēju rindās saskatīt ne ambīcijas, ne lepnumu. Bija pārsteidzoši redzēt tik daudzus, kas bija tik unikāli, paliekam tādā harmonijā un maršējot kopējā solī. Es biju pārliecināts, ka nekad uz zemes nav bijusi tāda armija, kas līdzinātos šai.
Tad es atrados aiz šīm frontes divīzijām, vērojot daudz lielāku grupu, kas sastāvēja no simtiem citu divīziju. Katra no tām bija atšķirīga izmēra ar mazāko skaitu ap divi tūkstoši un lielāko – simtiem tūkstošu. Lai gan šī grupa nebija tik spoža un krāsaina, kā pirmā, tā tāpat bija draudīga armija sava apjoma dēļ. Arī šai grupai bija karogi, bet tie nebija tik lieli un iespaidīgi, kā pirmās grupas karogi. Viņiem visiem bija uniformas un rangi, bet es biju pārsteigts, ka daudziem no tiem nebija pilns bruņu komplekts, bet daudziem nebija ieroči. Bruņas un ieroči, kas viņiem bija, nebija tik nopulēti un spīdīgi, kā pirmajai grupai.
Par cik es skatījos uz šīm ierindām no tuvāka attāluma, tad varēju redzēt, ka viņi visi bija izlēmīgi un ar mērķi, bet ne tik skaidri, kā pirmajai grupai. Viņi izskatījās daudz pārliecinātāki par savu rangu un tiem, kas bija blakus. Es jutu, ka tieši tas arī viņiem traucēja skaidri redzēt mērķi. Es varēju sajust arī ambīcijas un greizsirdību šajās rindās, kas, bez šaubām, novērsa viņus vēl vairāk. Bet arī šajā gadījumā, es jutu, ka šai otrajai vienībai bija visaugstākais centības līmenis un mērķtiecība, kā jebkurai citai armijai uz zemes. Viņi tāpat bija vareni spēcīgi.
Riks Džoiners
