Aiz šīs otrās armijas bija trešā, kas gāja tik tālu aiz pirmajām divām, ka nebiju pārliecināts, ka viņi varēja redzēt grupas, kas gāja viņiem pa priekšu. Šī grupa bija daudz reižu lielāka, nekā pirmā un otrā armija, kopā ņemot, tā sastāvēja no miljoniem un miljoniem cilvēku. Par cik es vēroju no attāluma, šī armija varēja pārvietoties dažādos virzienos, kā liels putnu bars steidzoties te vienā, te otrā virzienā, nekad nepārvietojoties virzienā uz priekšu ilgāku laiku. Šīs haotiskās pārvietošanās dēļ, tā atpalika arvien vairāk no pirmajām divām grupām.
Tā kā es piegāju tuvāk, tad ieraudzīju, ka šie karavīri bija saplosītās, blāvi pelēkās uniformās, kas nebija izgludinātas un bija netīras. Praktiski katrs bija asiņains un ievainots. Daži centās maršēt, bet lielākā daļa devās tajā virzienā, kur tos aizveda citi.
Ierindās nemitīgi uzliesmoja sadursmes, radot daudzus ievainojumus. Daži karavīri centās turēties pie nodriskātajiem karogiem, kas bija izmētāti pa ierindām. Pat tad, ne viss ap karogiem bija skaidri saskatāms, jo nemitīgi tie pārvietojās no vienas karoga pie otra.
Šajā trešajā armijā, par ko es biju pārsteigts, bija tikai divas pakāpes – ģenerālis un ierindnieks. Tikai dažiem bija bruņas, un es neredzēju ieročus, izņemot koka ieročus, ko nesa ģenerāļi. Ģenerāļi plātījās ar šiem fiktīvajiem ieročiem, it kā tas šos virsniekus darītu īpašus, bet pat tie, kas atradās ierindā, varēja pateikt, ka viņu ieroči nebija īsti. Tas bija skumji, jo bija acīmredzami, ka šajās ierindās izmisīgi gribēja atrast kādu, aiz kura patiešām varētu iet.
Likās, ka nevienam nebija ambīcijas, izņemot ģenerāļu starpā. Tas nebija pašaizliedzības dēļ, kā pirmajā armijā, bet gan bezrūpības dēļ. Es domāju, ka ambīcijas un godkāre, kas bija jūtama otrajā grupā, bija daudz lielākas nekā haoss un vienaldzība, kas valdīja šajā. Ģenerāļi šeit, likās, bija vairāk aizņemti ar sarunām par sevi pašiem un sadursmēm vienam ar otru, kuri pastāvīgi veidoja nelielas grupas ap karogiem. Es varēju redzēt, ka cīņas rindās bija saistītas ar lielo mētāšanos, nepastāvīgo virziena maiņu, ko šī grupa laiku pa laikam veica. Kamēr es skatījos uz miljoniem šajā grupā, es jutu, ka pat ar savu lielo skaitu tie faktiski nepapildināja armijas spēkus, bet drīzāk to novājināja. Reālā kaujā tie būtu tikai nedaudz noderīgāki salīdzinājumā ar īpašuma vadāšanu sev līdzi. Tikai viņu apgādāšana ar barību un aizsardzību maksātu vairāk resursu nekā jebkurš viņu atbalsta līmenis, ko viņi varēja dot armijas kopējām kaujas spējām. Es domāju, ka ierindnieks no pirmās vai otrās grupas būtu devis lielāku labumu, kā daudzums ģenerāļu no trešās. Es nespēju saprast, kāpēc pirmās grupas ļāva šiem iet aiz viņiem. Acīmredzot, viņi nebija īsti kareivji.
Riks Džoiners