Viena no svarīgākajām labas dzīves patiesībām ir sējas un pļaujas princips.
Apustulis Pāvils mācīja: “Ko cilvēks sēj, to arī pļaus”.
Pašā sākumā Dievs deva likumu, kuram bija jāpaliek nemainīgam: “Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana” (1.Mozus 8:22).
Šis ir princips, saskaņā ar kuru mums ir jāsēj, vai jādod, tā dēļ, lai pļautu, vai saņemtu, ir viens no labas dzīves pamatiem.
Kādā veidā Dievs glābj mūs?
“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jāņa 3:16).
Nav iespējams mīlēt, neatdodot.
Nav iespējams atdot, nesaņemot.
Nav iespējams sēt, nepļaujot.
“Nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” 91.Jāņa 3:18).
Kad mēs patiešām mīlam, mēs sējam sēklu, kura atgriezīsies pie mums ražas veidā.
Kad mēs dodam, mēs sējam sēklu, kura atgriezīsies pie mums pavairotā veidā.
Kad mēs dodam, mēs sējam sēklu, kura brīnišķīgā veidā izaugs un nesīs pārpilnībā sava veida augļus.
Nav iespējams mīlēt un nebūt mīlētam, dot un nesaņemt, sēt un nepļaut.
Pastāv divas nemainīgas patiesības:
1.Mēs vienmēr pļaujam to sēklu augļus, kurus mēs esam iesējuši.
2.Mēs vienmēr pļaujam vairāk, nekā iesējām.
Šie patiesības likumi ir jebkurās izpausmēs. Tie vienmēr ir bijuši un vienmēr paliks uzticami.
Mīliet un būsiet mīlēti.
Palīdziet un saņemsiet palīdzību.
Dāvājiet labestību un saņemsiet labestību.
Izrādiet žēlsirdību un iemantojiet žēlsirdību.
Dodiet, un jūs pārpilnībā saņemsiet to, ko jūs esat devuši.
Sējiet, un jūs pārpilnībā nopļausiet to, ko jūs esat sējuši.
T.L.Osborns
