Tad pazīstamais reformators deva pēdējos norādījumus: “Necenties citus mācīt darīt tā, kā pats nedari. Reformācija – tā nav vienkārši doktrīna. Patiesā reformācija nāk tikai no savienības ar Glābēju. Kad tu nes to nastu, kuru tev dod Kristus, tad Viņš būs ar tevi un palīdzēs tev to nest. Tu vari darīt Viņa darbu tikai tad, kad dari to kopā ar Viņu, nevis vienkārši Viņam. Tikai Gars var radīt to, kas ir Gars. Ja tu nes Viņa nastu, tad tu neko nedarīsi politikas vai vēstures vārdā. Viss, ko tu darīsi politiskā spiediena dēļ vai tās perspektīvas dēļ, kura paveras tavā priekšā, aizvedīs tevi vien pie tavas kalpošanas beigām. Tie darbi, kas tiek veikti tā dēļ, lai veidotu vēsturi, labākajā gadījumā kļūs par nosodījumu, un tu tā arī nespēsi iespaidot mūžību, ja tu nedzīvosi tā, kā to sludini citiem, tad ar to tu novērs sevi no Dieva augstākā aicinājuma, kā to izdarījām mēs”.
“Es pat neuzdrīkstos domāt par to, lai meklētu augstāko aicinājumu, – pārtraucu viņa runu. – Es neesmu pelnījis pat to, lai sēdētu šeit, šajā vietā, par kuru jūs runājat, kā par pašu zemāko vietu debesīs. Vai tad es varu sapņot par augstāko aicinājumu?”
“Augstākais aicinājums ir sasniedzams katram, kuru Kungs ir aicinājis. Es tev pateikšu, kas tevi noturēs uz dzīvības ceļa: mīli Glābēju un meklē tikai Viņa godību. Viss, ko tu dari savas paaugstināšanas dēļ, reiz atnesīs tev pašu šausmīgāko pazemojumu. Bet viss, ko tu dari aiz patiesas mīlestības pret savu Glābēju un vēlmes pagodināt Viņa vārdu, paplašinās Viņa mūžīgās Valstības robežas un vienlaicīgi nodrošinās tev pašu augstāko stāvokli. Dzīvo tā, lai tevi novērtētu debesīs. Nerūpējies par to, kā tevi novērtēs virs zemes”.
Tad šis pāris ar siltu apskāvienu atsveicinājās no manis. Viņu sejās bija redzams prieks un uzmundrinājums. Taču tas, kas notika manī, nekādi nevarēja nosaukt par prieku. Kad viņi aizgāja, mani atkal pārņēma kauna sajūta par paša grēkiem. Es atcerējos tos laikus, kad es izmantoju cilvēkus sevis paša mērķiem, kad pat brīnišķīgo Jēzus vārdu izmantoju tam, lai apmierinātu savas ambīcijas vai augtu citu acīs. Šeit es spēju redzēt spēku un godību, To, kā vārdu izmantoju savtīgos nolūkos. No šī visa mans grēks kļuva tik pretīgs manās acīs, ka es to nespēju izturēt. Es nokritu ar savu vaigu pie zemes vislielākajā izmisumā, kādu jebkad biju piedzīvojis. Es redzēju, kā manu acu priekšā gāja cilvēki un notikumi no manas pagātnes. Šis laiks man likās kā mūžība. Un pēkšņi es sajutu, ka kāds man palīdz piecelties kājās. Tā bija tā pati sieviete – slavenā Reformatora sieva. Es biju satriekts no viņas tīrības, salīdzinājumā ar savu samaitātību, kādu es izjutu tajā brīdī. Man bija ļoti liela vēlme paklanīties viņas priekšā viņas tīrības dēļ.
“Pagriezies pret Dēlu, – teica viņa ar īpašu izteiksmi. – Tava vēlēšanās pielūgt mani vai kādu citu šajā brīdī ir tikai mēģinājums novērst uzmanību no sevis un sevi attaisnot, kalpojot tādam cilvēkam, kas nav līdzīgs tev. Tagad es esmu šķīsta tāpēc, ka pagriezos pret Dievu. Tev jāierauga savas dvēseles samaitātība, bet pēc tam nepaliec tajā, pievēršot uzmanību sev vai cenšoties sevi attaisnot ar nedzīviem darbiem. Tev ir jāpagriežas pret Viņu”.
Tas viss tika pateikts ar tik patiesu mīlestību, ka bija neiespējami just apvainojumus šajos vārdos. Redzot, ka esmu sapratis, viņa turpināja: “Tā tīrība, kuru tu redzēji manī, bija tas, ko manī ieraudzīja mans vīrs, kad mēs bijām jauni. Tad es biju salīdzinoši tīra savos motīvos, bet es sabojāju viņa mīlestību un sevis pašas tīrību, atļaujot viņam pielūgt sevi. Tu nekad nevarēsi kļūt tīrs, vienkārši pielūdzot tos, kas ir tīrāki par tevi. Tev ir jāierauga, kas aiz visa tā stāv un jāatrod sev Tas, Kas padarījis viņus tīrus un Kurā vienīgajā nav neviena grēka. Jo vairāk cilvēki mūs pagodināja, un jo vairāk mēs pieņēmām viņu slavu, jo vairāk mēs attālinājāmies no dzīvības ceļa. Pakāpeniski mēs sākām dzīvot cilvēku slavas dēļ un izmantojām savu varu pār tiem, kuri mūs pagodināja. Tās bija mūsu beigas, bet tāpat arī visu to beigas, kas atrodas šeit, pašā zemākajā līmenī, lai gan bija aicināti būt pašā augstākajā”.
Riks Džoiners
