Džeims Berrijs bija britu bende no 1884.gada līdz 1892.gadam. Viņš bija tik pretīgs, viņa runa bija tik netīra, ka pat pilsētas ļaunie vīri izvairījās viņu satikt. Viņš bija atbildīgs par visiem nāvessodiem šajā jomā, un vēlāk viņš Viglsfortam izstāstīja, ka uzskatīja, ka dēmoniskie spēki, kas mājoja visās slepkavās, kurus viņš pakāra, iegāja viņā pēc to nāves. Viņš bija apsēsts ar leģionu dēmoniem.
Lai gan viņš aizgāja pensijā un dažus gadus iepriekš pameta bendes darbu, domas par cilvēkiem, kurus viņš sodīja ar nāvi, viņu vajāja dienu un nakti.
Beigu beigās, viņš nolēma izdarīt pašnāvību; viņš plānoja iekāpt vilcienā Belfordā un mesties zem pretimbraucoša vilciena riteņiem. Viņš uzskatīja to par ātrāko veidu, lai izbeigtu savu nelaimīgo dzīvi. Bet Dievam priekš viņa bija citi plāni.
Dzelzceļa stacijā atradās jauns vīrietis, kurš iepriekšējā vakarā tika pārvērsts Viglsvorta misijā. Viņš bija piepildīts ar jaunu entuziasmu liecināt par savu Pestītāju; ieraugot Beriju vienatnē stāvam uz platformas, viņš nolēma liecināt viņam.
Beigu beigās, jaunais cilvēks pārliecināja bendi iet tam līdzi uz vakara dievkalpojumu. Tur Berrijs piedzīvoja milzīgu grēku nožēlu.
“Divas ar pusi stundas, – teica Smits, – viņš burtiski svīda un varēja redzēt, kā no viņa tvaiks paceļas”. Pēc tam viņš atdeva savu dzīvi Dievam.
Viglsforts pie sevis klusi lūdza: “Kungs, saki man, ko darīt”. Viņš dzirdēja, kā Dievs viņam teica: “Neatstāj viņu. Ej viņam līdzi uz mājām”. Un viņi divatā gāja uz jaunatgrieztā mājām, kur viņš savai sievai teica: “Dievs mani ir uzglābis”. Viņa bija satriekta un gauži raudāja.
Tad arī viņa atdeva savu dzīvi Kristum. “Šajā namā notika dramatiskas pārmaiņas, – atceras Viglsforts. – Pat kaķis sajuta atšķirību”.
Stāsta turpinājums ir tāds, ka Džeimss Berrijs pēc atgriešanās kļuva par izcilu cīnītāju par nāvessoda atcelšanu.
Smits Viglsforts