Kāpēc mēs mīlam mazus bērnus? Pat paši cietsirdīgākie cilvēki izjūt kaut kādu nesaprotamu maigumu attiecībā uz mazuļiem. Vai mūsos neslēpjas vienkāršība, kura pārklājas ar viņu tīrību? Vai tad mēs, pieaugušie, netērējam savu dzīvi tā paša meklējumos, ko arī viņi, – drauga? Kaut kur zem visiem pārējiem mūsu mērķiem ir vēlēšanās, lai kāds būtu mūsu absolūtais, pats labākais draugs. Kaut kur – aiz šķiršanās, skandāliem, laulāto savstarpējiem aizvainojumiem un manipulējošu izjauktu attiecību orķestra – slēpjas bērns, kurš visu cilvēku acīs skatās, cerot, ka katrs no viņiem ir viņa iespējamais draugs.
Tas, ko mēs saucam par tuvību, patiesībā tās ir piešķirtas tiesības otram cilvēkam ieraudzīt to bērnu, kuru mēs slēpjam savā pieaugušajā ķermenī. Mīļotā apskāvienos mēs saritināmies kamoliņā, izdvešam klusas skaņas, sapņojam par patīkamo un pamostamies, kā bērni, kas staipās rīta saules staros. Mēs darām to, jo pie visa sava brieduma un pieklājības, mēs meklējam to, ar ko varētu sajusties tik droši, lai atkal kļūtu par bērnu.
Marka 10:14-16
“Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja”.
Vai nav pārsteidzoši, ka Jēzus teica: “Laidiet bērniņus pie Manis”. Viņš zināja, ka no svētīta bērna izaugs svētīts pieaugušais. Vēloties atnākt pie Viņa, mums ir jāatnāk kā bērniem. Mazais bērns mūsos – viņš atnāk pie Kunga, lai gan nav pa spēkam atzīt Viņu par Dievu, bet tuvoties Viņam, saucot par Tēvu. Jo tieši bērnam mūsos ir vajadzīgs Tēvs!
Jēzus mācīja Savus mācekļus tajā, ka ja cilvēks nelīdzinās mazam bērnam, viņš neiemanto Valstību. Jūsu mantojums ir tieši atkarīgs no tā, ar ko jūs esat radniecībā. Ja jūs esat saistīti ar ļaunu, jūs varat iemantot tikai to, kā ieskauti esat. Bērni ir vai nu panākumu vai sāpju mantinieki. Patiesībā tieši viņiem nākas pārvarēt vecāku šķiršanos. Bieži viņi turpina izjust grūtības vēl ilgu laiku pēc tā, kad viņu vecāki stājas atkārtotās laulībās. Nereti viņi kļūst par mantiniekiem savu vecāku kļūdām. Kāpēc?
Jo rētas, kas nodarītas agrā vecumā, izrādās daudz dziļākas, nekā vēlāk nodarītās. Jaunu koku ir viegli izliekt. Mums ir jāatbalsta, jāaizsargā tas no paša sākuma, lai tas spētu izaugt spēcīgs.
T.D.Džeiks
