“Es neredzēšu tevi kādu laiku, tāpēc ir pāris lietas, kuras man tev tagad ir jāizstāsta, lai palīdzētu tev tavā ceļā”.
Stefans skatījās uz mani tik skaidri un ar apbrīnojamu koncentrēšanos.
“Tie, kuri ir iepazinuši pašu lielāko verdzību, tie spēcīgāk mīlēs brīvību”, – nodomāju es. Es viņu pagriezu, lai parādītu pašu augstāko kalnu, kuru mēs varējām redzēt.
“Tev tagad ir jātiek līdz šim kalnam. Kad nokļūsi virsotnē, palūkojies, cik tālu tu varēsi redzēt. Iegaumē labi, ko redzēsi un atrod ceļu, kurš tevi aizvedīs tur, kur tu iesi. Izveido ceļa karti savā prātā. Tā ir tā, kur tu esi aicināts iet”.
“Es saprotu, – atbildēja viņš. – Bet vai to var redzēt no kāda no šiem zemākajiem kalniem? Es vairs nebaidos no kāpšanas, bet tiecos turpināt virzīties”.
“Tu varēsi ieraudzīt vietas no šiem daudz zemākajiem kalniem un tikt līdz šīm vietām daudz ātrāk. Tu vari izvēlēties, kā to darīt. Tas var aizņemt vairāk laika un būt daudz grūtāk – kāpt tajā augstākajā kalnā, bet no turienes tu varēsi redzēt daudz tālāk un ieraudzīsi kaut ko daudz varenāku. Ceļš no augstā kalna būs vēl grūtāks un garāks. Tu esi brīvs un vari izvēlēties jebkuru ceļu”.
“Tu vienmēr izvēlies pašu augstāko kalnu, pareizi?” – jautāja Stefans.
“Tagad es zinu, ka tas vienmēr ir labāk, bet nevaru teikt, ka vienmēr izvēlējos pašu augstāko kalnu. Es bieži izvēlējos pašu vieglāko, pašu ātrāko ceļu, un vienmēr nožēloju, kad darīju tā. Tagad es ticu, ka tas ir gudri – vienmēr izvēlēties pašu augstāko kalnu. Es zinu, ka pats lielākais dārgums – vienmēr ir paša garākā un grūtākā ceļa beigās. Es domāju, ka tu esi “dārgumu mednieka” tips. Tu pārvarēji lielas bailes. Tagad ir pienācis laiks staigāt lielā ticībā”.
“Es zinu, ka tas, par ko tu runā, ir patiesība, un es zinu savā sirdī, ka man tagad ir jādodas uz pašu augstāko kalnu vai arī es vienmēr izvēlēšos kaut ko mazāku nekā man varētu būt. Es vienkārši tik spēcīgi tiecos turpināt virzīties un sasniegt savu mērķi”.
“Ticība un pacietība iet kopā, – atbildēju es. – Nepacietība – tas patiesībā ir ticības trūkums. Nepacietība tevi nekad neaizvedīs pie paša augstākā Dieva aicinājuma. Labais var būt labākā ienaidnieks. Tagad ir pienācis laiks noteikt tavas dzīves standartu, izvēloties vienmēr pašu augstāko un labāko. Tas ir veids, kā palikt tuvu klāt Gudrībai”.
“Ko vēl tu uzskati par vajadzīgu man pateikt, pirms es aizeju?” – jautāja Stefans, sēžot uz akmens, gudri izvēloties būt pacietīgam un uzzināt visu, kas viņam ir vajadzīgs, pirms aiziet. Es nodomāju, ka viņš, iespējams, Gudrību jau pazīst labāk, nekā es Viņu pazinu.
Riks Džoiners