Es zināju, ka man ir jāiet. Es nolēmu uz visiem laikiem atcerēties šīs istabas godību, kurā bija glābšanas dārgumi. Bet es arī zināju, ka man nav jāatskatās atpakaļ un jāatgriežas pie tiem atkal. Man bija jāiet tālāk. Es pagriezos, un ar visu drosmi, uz kādu es biju spējīgs, atvēru “Kristus Soģa Krēsla” durvis un iegāju istabā. Eņģeļi, kas bija norīkoti ar mani, apstājās pie durvīm, nenākot man līdzi.
“Kas par lietu? Kāpēc jūs nenākat līdzi?” – pieprasoši jautāju.
“Uz to vietu, kur tu tagad ej, tev ir jāiet vienam. Mēs tevi gaidīsim otrajā pusē”.
Neko neatbildot, es pagriezos un gāju tālāk, lai es neizmainītu savu lēmumu. Kaut kādā veidā es sapratu, ka no manas puse pareizāk būtu bijis neskatīties uz eņģeļu grupu, kā uz savu drošības avotu. Sperot soli tumsā, es izdzirdu ērgļa pēdējos vārdus: “Pēc tā visa tu vairs nepaļausies ne uz vienu citu, tai skaitā arī uz sevi pašu, bet tikai uz Kungu!”
Es nokļuvu pašā šausmīgākajā tumsā, kādā man vien ir nācies būt. Katrs solis bija izmisīga cīņa ar bailēm. Drīz vien es sāku domāt, ka esmu nokļuvis pašā ellē. Es jau sāku domāt par atkāpšanos, bet atskatoties atpakaļ, es neredzēju pilnīgi neko. Durvis bija aizslēgtas, un es pat nespēju atšķirt to kontūru. Manī radās aizdomas, ka viss, kas bija noticis ar mani, un viss, ko man teica ērgļi un eņģeļi, bija nekas vairāk, kā velna viltība, kas ievilināja mani šajās lamatās. Mani apmānīja, šī bija elle!
Es sāku saukt uz Kungu, lai Viņš man piedod un palīdz. Tūlīt pat es ieraudzīju Viņu pie krusta, tieši tāpat, kā tad, kad tajā istabā uzliku rokas sarkanajam akmenim, no kuras tikko iznācu. Un atkal es redzēju tumsu Viņa dvēselē, kad Viņš bija palicis viens, nesot uz Sevi pasaules grēku. Iepriekšējā istabā man tā likās šausmīga tumsa, bet šeit tā bija gaisma. Es nolēmu, ka man ir jāiet tālāk, un pacentos sakoncentrēt visas savas domas uz Viņu. Tiklīdz es to izdarīju, ar katru soli manā sirdī sāka pieaugt miers un iet kļuva daudz vieglāk, lai gan dažas minūtes atpakaļ tas prasīja milzīgas pūles.
Drīz tumsa izklīda, un es vairs nejutu aukstumu. Tad es pamanīju blāvu gaismu. Pakāpeniski tā kļuva arvien spožāka un spožāka, līdz beidzot tā pārpludināja visu visapkārt. Tas bija tik brīnišķīgi, ka es atkal sajutos kā debesīs. Tagad godība pieauga ar katru soli. Biju neizpratnē, kā tāds brīnums varēja slēpties aiz tumšām un aizliegtām durvīm. Man gribējās pilnā mērā izbaudīt katru soli, pirms spert nākamo.
Riks Džoiners
