Dzīve Svētajā Garā nav egoistiska. Atcerieties, ka mūsu Kungs pēc tam, kad tika Gara piepildīts, atteicās akmeni pārvērst Sev par maizi pēc sātana piedāvājuma, bet mēs arī redzam, ka Viņš sasniedza to, ka varēja dot maizi tūkstošiem izsalkušo. Un kad es nonāku tādā stāvoklī, ka atsakos dzīvot savām egoistiskajām interesēm, tad Dievs dara kaut ko priekš manis; un Viņa žēlastības dēļ es ar prieku daru visu priekš Viņa, ko Viņš vien vēlētos.
Savā bezpalīdzībā un salauztībā Pāvils iesaucās: “Kungs! Ko Tu man liksi darīt?” Šis kliedziens sasniedza debesis, un rezultātā pie viņa atnāca svētais cilvēks, kuru bija skāris tas pats uguns un tā pati greizsirdība, kas piepildīja viņa Kungu. Viņš uzlika rokas Pāvilam un teica viņam, ka viņš kļūs redzīgs un piepildīsies ar Svēto Garu. Un ar šiem vārdiem Pāvila dzīvē ienāca dievišķās godības spēks. Pāvilam tas bija sākums dzīvei Svētajā Garā.
No Pāvila liecības ir acīmredzams, ka Dievs deva viņam vīziju, kurai viņš nepretojās. Gara kristībā vienmēr ir jābūt vīzijai. Noteikti saņemiet vīziju par Dieva plānu un mērķi jūsu dzīvei! Bet vīzijai nav nekādas vērtības, ja mēs to nepadarām par realitāti, ja mēs to nepieprasām, nepadarām to par savu personīgo vīziju; bet mūsu dzīves mērķis ir tajā, lai izpildītu to, ko Gars atklāj caur vīziju.
Daudziem cilvēkiem pietrūkst spēka, jo viņi nesargā vīziju, jo neļauj atnestajai ugunij turpināt degt. Uguni uz altāra ir jāuztur, lai tas degtu. Svētā Gara spēkam cilvēkā jābūt pieaugošam, pieaugošam spēkam. Kad Ecehiēls ieraudzīja upi, kas izplūda no tempļa sliekšņa, šī upe nekļuva mazāka un mazāka, bet arvien lielāka un lielāka. Tāds vienmēr ir Dieva plāns. Dievam nav nekā, kas iet mazumā.
Smits Viglsforts