Karavīri, kuri žēlojas, ka viņu ieroči ir ļoti smagi, un daļu no tiem noliek malā, kā likums, tiek pārsteigti, kad pēkšņi rodas nepieciešamība iesaistīties kaujā. Ir jāpieņem un jāpielieto viss ieroču komplekts. Bet ir vēl viens uzbrukuma ierocis, kas mums ir noteikts.
Otrs ierocis, kas domāts uzbrukumam – tā ir lūgšana: “Ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem” (Efeziešiem 6:18).
Labi karavīri vienmēr ir uzmanīgi un veikli. Tā arī garīgais cilvēks, kurš karo pret ienaidnieku, lūgšanā turas kopā ar Svēto Garu, lietojot Viņa garīgos resursus. Jebkura efektīva lūgšana – tā ir lūgšana Garā.
Mums ir jālūdz, jālūdz tā, kā nekad iepriekš neesam lūguši. Dievišķā iejaukšanās ir nepieciešama tām smagajām dienām, kuras būs nākotnē. Šajās dienās, ienaidnieks nesēž bez darba. Tikai karojoša draudze, cilvēki, kuriem ir atbilstošs aprīkojums priekš garīgās kaujas, izturēs velna uzbrukumus. Dievs atbild par karavīru, kurš atrodas dienestā pie Viņa.
Pāvils, kurš bija ieslēgts romiešu cietumā un gaidīja nāvi par ticību Kristum, dod pēdējos norādījumus jaunajam Timotejam (2.Timotejam 4:1,2,5), kuri var tikt sasummēti sekojošā veidā:
-Sludini Vārdu;
-Esi vienmēr uzcītīgs;
-Aizliedz, aizrādi un pamāci visur, kur tas ir nepieciešams;
-Esi vienmēr nomodā;
-Sludini Evaņģēliju;
-Ieej sava aicinājuma pilnībā.
Apustulis rakstīja šos brīdinājuma vārdus jaunajam vīrietim, kuriem ir jātiek pielietotiem arī šodien. Pāvils rakstīja, ka pēdējās dienās cilvēki nepieņems veselīgu mācību, bet viņu kārības tos vadīs, un viņi sev meklēs viltus skolotājus, kas noliegs patiesību (2.Timoteja 4:3,4).
Nav nekā vērtīgāka, kā cilvēka pēdējie vārdi. Savas dzīves nobeigumā es gribētu teikt vārdus kopā ar apustuli Pāvilu: “Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis” (2.Timotejam 4:6,7).
Lesters Samrels
