Es paskatījos uz veco ērgli un pirmo reizi pamanīju uz viņa miesas rētas, kas izcēlās tajās vietās, kur spalvas bija izrautas vai salauztas. Turklāt, rētas neizskatījās neglītas. Tās bija pārklātas ar zeltu, kurš kaut kādā veidā nelikās metālisks: miesa un spalvas tajā vietā bija vienkārši apzeltītas. Un tad es ieraudzīju, ka tieši šis zelts izstaroja to godību, kas bija ap ērgli, padarīdams viņa klātbūtni tik diženu.
“Kāpēc es to nepamanīju agrāk?” – jautāju es.
“Kamēr tu neredzēsi un nenovērtēsi visus Glābšanas dārgumu dziļumus, tu nespēsi redzēt to godību, kas nāk no ciešanām Evaņģēlija dēļ. Bet tas, ka tu to ieraudzīji, nozīmē tavu gatavību pārbaudījumiem, kuri atbrīvos tavā dzīvē garīgā spēka augstāko līmeni. Šīs brūces ir tā godība, kuru mēs nēsāsim mūžīgi. Lūk kāpēc tās rētas, kuru dēļ cieta mūsu Kungs, ir palikušas arī Viņam debesīs. Tu vēl joprojām vari redzēt Viņa rētas un visu to rētas, kurus Viņš izvēlējās un kas paņēma uz sevi ciešanas Kunga dēļ. Tas ir goda ordenis debesīs. Visi, kas nēsā tos, mīl Dievu un Viņa klātbūtni vairāk, nekā savas pašu dzīves. Tie ir visi tie, kas sekoja Jēram, lai kurp Viņš gāja, kuri bija gatavi ciest patiesības un taisnības dēļ un lai glābtu cilvēkus. Patiesie Viņa tautas līderi, kuri nes sevī garīgo varu, vispirms pierāda savu nodošanos”.
Es paskatījos uz vecāko no eņģeļu grupas, kas man sekoja. Nekad līdz šim nebiju redzējis, ka eņģelim būtu bijuši tik dziļi emocionāli pārdzīvojumi, bet šie vārdi, bez šaubām, dziļi uztrauca viņu un tāpat visus pārējos. Es patiešām domāju, ka tūlīt -tūlīt tie sāks raudāt. Tad vecākais eņģelis teica: “Kopš pasaules radīšanas sākuma mēs esam bijuši daudzu brīnumu liecinieki. Bet labprātīgas ciešanas Kristus un savu brāļu dēļ, ir lielākais no visiem brīnumiem. Mums arī reizēm ir jācīnās, un arī mēs ciešam. Bet mēs dzīvojam tajā vietā, kur ir tik daudz gaismas un godības, kas padara to visu ļoti viegli. Bet kad vīrieši un sievietes, kuri dzīvo tādā tumšā un ļaunā vietā, saņemdami tik maz atbalsta, nespējot saskatīt Dieva godību, tikai cerot uz to, izvēlas ciest šīs cerības dēļ, kuru viņi tik miglaini spēj nojaust savās sirdīs. Tas liek pat varenākajiem eņģeļiem noliekties ceļos un ar prieku kalpot šiem glābšanas mantiniekiem. Sākumā mēs nesapratām, kāpēc Tēvs tā nolicis, lai cilvēki staigātu ticībā, neredzot debesu realitāti un godību, un ciestu no nežēlīgas pretošanās. Bet tagad mēs saprotam, ka šīs ciešanas patiesi pierāda to, ka viņi ir cienīgi saņemt varenu spēku un varu, kas dots tiem, kā Viņa namturiem. Šīs staigāšana ticībā ir varenākais brīnums debesīs. Tie, kuri veiksmīgi iziet cauri šiem pārbaudījumiem, ir cienīgi sēdēt ar Jēru Viņa godības krēslā, par cik Viņš ir darījis tos cienīgus, bet viņi ir pierādījuši savu mīlestību”.
Riks Džoiners
