Kad mēs nonācām līdz pakāpienam “Vienprātība brāļu starpā”, vairs neviena no ienaidnieku bultām mūs nevarēja aizsniegt. Daudzi no mūsu nometnes nolēma, ka nav vajadzības kāpt augstāk. Es viņus ļoti labi sapratu, jo katrā jaunā pakāpienā bija mazāk vietas un tāpēc stāvēt bija grūtāk un bīstamāk. Tomēr ar katru jaunu pakāpienu es jutos arvien spēcīgāks un meistarīgāks ieroču lietošanā, tāpēc turpināju kāpt kalnā.
Drīz vien mana prasme rīkoties ar ieročiem tā uzlabojās, ka es varēju šaut un trāpīt dēmoniem, netrāpot kristiešiem. Es jutos tā, ka, ja es turpināšu virzīties tālāk, varēšu šaut tik tālu, ka manas bultas pārsteigs elles karapulku vadoņus, kas stāv savas armijas aizmugurē. Es ļoti nožēloju to, ka daudzi apstājās zemākajos pakāpienos, kur viņi varēja palikt drošībā, bet tomēr nespēja sakaut ienaidnieku. Bet rakstura spēks un stiprums pieaug tiem, kas turpināja kāpt kalnā, un tie kļuva par lieliem uzvarētājiem. Katrs no viņiem bija spējīgs satriekt daudz ienaidnieku.
Uz katra pakāpiena bija izmētātas Patiesības bultas, kas palikušas no tiem kristiešiem, kuri krituši no savas pozīcijas (no katra pakāpiena krita daudz kristiešu). Bultas bija nosauktas to Patiesības vārdā, kas noteica attiecīgo līmeni. Daži no mums ne īpaši vēlējās savākt šīs bultas, bet es zināju, ka tās mums noderēs iznīcināt milzīgo ienaidnieku karapulku, kas palika lejā.
Es pacēlu vienu bultu, izšāvu un veikli satriecu dēmonu, ka citi arī sāka vākt bultas, šaujot tās uz ienaidnieku. Mēs sākām iznīcināt vienu ienaidnieku divīziju pēc otras. Tad visa ienaidnieku armija pievērsās mums. Reizēm likās, ka, jo vairāk mēs gūstam panākumus, jo lielāku pretestību satiekam. Kaut arī mūsu cīņa izskatījās bezgalīga, mēs bijām priecīgi un pacilāti.
Tā kā augstākajos pakāpienos ienaidnieks mūs nevarēja aizsniegt ar savām bultām, maitasputnu bari lidoja virs mums un spļāva vēmekļus, līdzi atnesot dēmonus, kas atstāja izkārnījumus uz kāpnēm, padarot tās ļoti slidenas.
ENKURS
Ar katru jaunu pakāpienu mūsu zobeni kļuva lielāki, bet es gandrīz vai atstāju savu zobenu, jo šķita, ka augstākajos pakāpienos man tas nebūs vairs vajadzīgs. Tomēr, tā sakot, es nolēmu to paturēt pie sevis, domādams, ka tas varētu būt noderīgs kādam konkrētam nolūkam. Un, tās kāpnes, uz kurām es stāvēju, bija ļoti šauras un kļuva arī ļoti slidenas, es piesēju sevi pie sava zobena ar garu auklu un iedūru to zemē, tajā pat laikā turpinādams šaut uz ienaidnieku.
Tad es sadzirdēju tā Kunga balsi, kas sacīja: “Tu pielietoji gudrību, kas palīdzēs tev kāpt augstāk. Daudzi krita tāpēc, ka nelietoja savu zobenu enkura vietā”. Likās, ka cits neviens nedzirdēja šo balsi, bet daudzi redzēja, ko es izdarīju, un darīja tāpat.
Es nesapratu, kāpēc tas Kungs man to nepateica ātrāk, pirms es pieņēmu lēmumu tā rīkoties. Un tad man radās sajūta, ka Viņš jau kaut kādā veidā bija ar mani par to runājis. Aizdomājoties es sapratu, ka visa mana dzīve bija sagatavošanās šai stundai. Es zināju, ka biju nobriedis līdz tādai pakāpei, līdz kādai klausījos tai Kungā un paklausīju Viņam savā dzīvē. Es tāpat arī sapratu, ka kaujas laukā kaut kāda iemesla dēļ tai gudrībai un saprašanai, kas man jau bija, nebija iespējams kaut ko pielikt un tāpat arī kaut ko atņemt. Es jutu lielu pateicību par katru pārbaudījumu, caur ko biju izgājis savā dzīvē, un man kļuva žēl, ka savā laikā es to pienācīgi nenovērtēju.
Pēc neilga laika mums jau izdevās precīzi trāpīt dēmoniem. Ienaidnieka nometne saniknota vārījās dusmās kā uguns un sērs. Es zināju, ka sagūstītie kristieši sātana armijā juta uz sevi visu šī ienaidnieka spēku. Daži bija tik aizgrābti un saniknoti, ka sāka šaut cits citu. Parasti tas būtu bijis ļoti uzmundrinoši, bet visvairāk cieta apmānītie kristieši, kas nokļuvuši ienaidnieka nometnē. Es zināju, ka pat šīs pasaules acīs tas bija neizprotami – kristietība pati sevi iznīcina.
Tie, kas neizmantoja savus zobenus enkura vietā, varēja nosist daudz maitasputnu, taču arī paši bija viegli notriecami no kāpnēm, uz kurām tie stāvēja. Daži nokrita uz zemākajiem pakāpieniem, bet citi nonāca kalna pakājē. Tos tūlīt pat satvēra plēsīgie putni un aiznesa ienaidnieka nometnē. Es izmantoju katru brīvo brīdi, lai pēc iespējas dziļāk iedzītu savu zobenu attiecīgajā pakāpē vai labāk piesietu sevi savam zobenam. Katru reizi, kad es to darīju, Gudrība stāvēja man līdzās, tāpēc zināju, ka tas ir ļoti svarīgi.
Riks Džoiners
