Mēs varam piedalīties Jēzus kalpošanā, bet tikai tādā mērā, kādā mēs virzāmies Viņa līdzjūtībā. Dievišķās līdzjūtības mērs mūsos vienmēr būs mūsu kalpošanas mērs.
Šī pēdējā doma mani aizkustina. Kāpēc Jēzus raudāja pie Lācara kapa? Viņš taču zināja, ka drīz notiks liels brīnums – augšāmcelšana no miroņiem. Es domāju, ka Viņam bija jābūt prieka pilnam. Bet tā vietā tur ir teikts: “Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma” (Jāņa 11:33). Bet 35.pantā ir teikts, ka Jēzus raudāja.
“Tad jūdi sacīja “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis”” (36.pants). “Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa…” (38.pants).
Kāpēc? Jo sērojošos cilvēkos, kurus Viņš satika, Tas Kungs varēja redzēt nāves izraisītās sāpes, dzīvības zaudēšanu. Galu galā nāve skāra ne tikai Viņa draugu Lācaru. Jēzus bija tik dziļi aizkustināts ne savu apstākļu vai skumju dēļ. Viņš neraudāja Sevis Paša dēļ, bet nesa sāpes manā vietā. Tā bija Viņa dziļākā līdzjūtība, ka Viņš nolaidās zemes zemākajās vietās un sagūstīja tos.
Tā ir mīlestības būtība, Evaņģēlijs, kuru mums, kā Kristus draudzei, ir jānodod tālāk. Tādu Evaņģēliju gaida pasaule.
Reinhards Bonke
