Tad es atkal atrados pie Lielās Tiesas Zāles, atkal stāvot pie tām pašām durvīm. Vēl joprojām biju apjucis no visa tā, ko biju redzējis ielejas galā, bet Viņa vārdi joprojām skanēja manī.
“Mīlestība, mīlestība, – atkārtoju es daudzas reizes. – Es nedrīkstu aizmirst mīlestības spēku. Mīlestībā ir pilnīgs miers. Mīlestībā ir drosme. Mīlestībā ir spēks”.
Es paskatījos uz durvīm. Es zināju, kā tās bija durvis uz Viņa draudzi. Es zināju, ka cietokšņi, par kuriem runāja Gudrība, bija draudzes un kustības. Domāju par konkrētām draudzēm un kustībām, kuras, kā es zināju, jau bija sagatavojušās tam, ko es redzēju. Es sāku domāt par tiem garīgajiem pētniekiem, kurus pazīstu, bet nekad agrāk nebiju par viņiem domājis tādā veidā.
Tad atkal viņi izskatījās kā lielākā daļa no tiem, kuri bija tik noguruši no kaujas, ka centās tikai izdzīvot, pat izmisumā cīnījās savā starpā.
Es domāju par kauju, kas notika kalnā. Ienaidnieks lietoja kristiešus, lai uzbruktu citiem kristiešiem, kas centās kāpt kalnā. Un tomēr šī kauja tika uzvarēta un vairums no kristiešiem tika atbrīvoti no apsūdzētāja. Es zināju, ka būs vajadzīgs ilgs laiks tam, lai tiktu sadziedētas brūces no šīs kaujas. Daudzi bija zem apsūdzētāja varas tik ilgi, ka vēl joprojām tā bija daļa no viņu dabas, lai apvainotu, un tam būs vajadzīgs laiks, pirms to prāti tiks atjaunoti. Es zināju, ka draudzei vēl būs jāiet garš ceļš līdz vienotībai.
“Ar ko mums sākt? – domāju pie sevis. – Ko es varu darīt, ja iziešu cauri šīm durvīm?”
“Tev nekas nav jāsāk. Tas jau ir pabeigts, – atbildēja Gudrība. – Es pabeidzu Savas tautas apvienošanos pie krusta. Pat pie tā, ka tas izskatās tā, it kā ienaidnieks uzvar kopš krusta laika, viņš, patiesībā, tikai darbojās plānā, kas Manam Tēva un Man bija jau no paša sākuma.
Kad tu sludini krustu un dzīvo tā spēkā, tu piepildi Manu gribu. Tie, kas kalpo Man, nevis sevis paša ambīcijām, drīz atpazīs viens otru un savienosies kopā. Tie, kam ir patiesa bijība Dieva priekšā, nebaidās ne no kā, kas ir uz zemes. Tie, kas bīsies Mani, nebīsies vairs ne no kā cita, bet mīlēs viens otru un sēdēs kopā pie Mana galda.
Es esmu aicinājis tevi redzēt, un tu redzēsi, kā Mana Valstība atnāks. Velns tika nomests uz zemes un staigā lielā niknumā. Bet nebaidies viņa dusmu, jo Es grasos parādīt Savas dusmas pret visu šo bezdievību. Ļaunais un visi, kas seko viņam, drīz iepazīs Manas dusmas.
Tev jāredz visas šīs lietas, bet tev nav jābīstas no tām, jo Es mājoju Savas tautas vidū un Es esmu pats varenākais. Kamēr tu skaties uz Mani, tu nebaidīsies. Ja tu baidies, tad tas ir tāpēc, ka neskaties uz Mani”.
Riks Džoiners
