“Kad ļaunums cilvēcē pilnībā apvienosies ar ļauno, pār zemi nāks lielo bēdu laiks. Tad visa cilvēce un visa radība sapratīs sacelšanās traģēdiju. Tajā pašā laikā, Mani ļaudis savienosies ar Mani, un Mana varenā gaisma nostāsies pretī varenai tumsai. Tie, kas staigās bezdievībā, iekritīs dziļā tumsā. Tie, kas staigās paklausībā, spīdēs kā zvaigznes debesīs.
Pazemība un paklausība vienmēr vada pie Manis. Tā kā tu atnāci pie Manis, tu redzēsi un izpaudīsi Manu godību. Debesis un zeme redzēs atšķirību starp gaismu un tumsu. Tu esi aicināts, lai dzīvotu starp tumsu un gaismu, lai aicinātu gaismā tos, kas dzīvo tumsā. Pat tagad Es nevēlos, lai kāds aizietu bojā”.
Godībā, kas mūs apņēma, bija grūti iztēloties tumsu un tos šausmīgos notikumus, kuru liecinieks es tikko kļuvu. Es domāju par atšķirību starp Viņa godību un vislielāko godu un slavu, kas nāk no cilvēkiem.
“Cik acīmredzama ir mūsu niecība! – izdvesu es. – Ja vien visai cilvēcei būtu priekšstats par tavām Tiesām, tā ātri nožēlotu grēkus. Kungs, kāpēc Tu Sevi neparādi pasaulei tā, lai neviens nevarētu samierināties ar ļaunumu? Neviens neizvēlētos ļaunumu, ja vien spētu redzēt Tevi, kāds Tu esi”.
“Es atklāšu Sevi. Kad velns pilnībā sevi izpaudīs, tad Es atklāšu sevi pasaulei. Tagad ļaunais atklājas caur kritušajiem cilvēkiem, Es arī atklāšos caur jaunpiedzimušajiem. Tad pasaule ieraudzīs Mani – ne tikai godību, kas Man ir debesīs, bet arī to, kā Mana godība nostāsies pret tumsu. Mana godība – lielāka, nekā tas, ko tu redzi šeit; tā – Mana daba. Pēc tam, kad Es atklāšu Savu dabu Savos ļaudīs, Es atgriezīšos godībā, kāda tā ir šeit. Līdz tam brīdim, Es meklēju tos, kas sekos Man, jo ir iemīlējuši Mani un patiesību, nevis tikai tāpēc, ka tie ir iemīlējuši šo godību un spēku.
Tie, kas ir izvēlējušies paklausību, kad visa pasaule ir nepaklausībā, ir cienīgi būt Mani līdzmantinieki. Viņi būs cienīgi valdīt ar Mani, redzēt Manu godību, lai dalītos tajā ar citiem. Viņi – tie, kas nedzīvo sev, bet Manis dēļ. Kādi no vislielākajiem šiem brāļiem drīzumā tiks atklāti. Viņi stāvēs par patiesību pretī vislielākajai tumsībai. Viņi paliks stingri un nelokāmi vislielāko pārbaudījumu priekšā. Es tevi atvedu šurp, un es tevi sūtu atpakaļ, lai uzmundrinātu tos stāvēt un nebīties, jo jūsu pilnīgās atpestīšanas laiks ir tuvu”.
Riks Džoiners