Manas domas pārcēlās uz manu skaisto māju un pie visa, kas man bija. Es nebiju nekāds bagātnieks, bet zināju, ka pēc zemes standartiem es patiešām dzīvoju daudz labāk kā ķēniņi pirms simts gadiem. Agrāk es nekad nejutu sirdsapziņas pārmetumus šajā sakarā, bet tagad man bija kauns. Es sapratu, ka tā bija nepareiza sajūta, bet tajā pašā laikā es to nevarēju pareizi uztvert. Un atkal es paskatījos uz Kungu, par cik zināju, ka Viņš man palīdzēs.
“Atceries Manus vārdus par to, ka Mans pilnīgais mīlestības likums atdalīja gaismu no tumsas. Kad pie tevis atnāk tāds apjukums, kā tagad, zini, ka tavām izjūtām nav nekā kopīga ar Manu pilnīgo mīlestības likumu. Man patīk dot Saviem bērniem labas dāvanas tāpat kā tev saviem. Es gribu, lai tu tās baudītu un novērtētu tās. Tikai tu tās nedrīksti pielūgt, bet gan labrātīgi dalīties ar tām tad, kad Es tevi uz to aicinu. Es varētu pavicināt ar roku, un vienā mirklī nabadzība pazustu no zemes. Pienāks diena, kad kalni un augstienes nolīdzināsies, bet nabagie un apspiesties pacelsies, bet to izdarīšu Es. Cilvēciskā līdzjūtība Man ir tikpat pretīga kā cilvēciskā apspiestība. Cilvēciskā līdzjūtība bieži uzstājas kā Mana krusta spēka aizvietotājs. Es tevi neesmu aicinājis ziedot, bet pakļauties. Reizēm tev būs kaut kas jāziedo tā dēļ, lai būtu Man paklausīgs, bet ja tavs upuris nav izdarīts paklausībā, tad tas attālinās mūs vienu no otra.
Tu esi vainīgs tajā, ka aplami tiesāji šo lielo ķēniņu, kad viņš bija Mans kalps uz zemes. Ne par vienu nespried, iepriekš nepaprasījis Man. Tu esi palaidis garām ļoti daudz no tā, ko Es tev sūtīju. Tev pat grūti iedomāties, cik tu esi palaidis garām. Un tas viss tikai tāpēc, ka nebiji jūtīgs pret Mani. Es tev to nerādu tā dēļ, lai tu sajustu savu vainu, bet gan tāpēc, lai vestu tevi pie grēku nožēlas un lai tu vairāk neko nepalaistu garām. Ja vienīgā tava reakcija būs vainas sajūta, tad tu centīsies kompensēt savu vainu, bet tas ir pretrunā Manam krustam. Tikai Mans krusts var atņemt tev tavu vainu. Es gāju uz krustu, lai atbrīvotu tevi no vainas apziņas, tāpēc viss, ko tu darīsi vainas apziņas dēļ, netiks darīts Man.
Man nesagādā prieku redzēt to, kā cieš cilvēki, – turpināja Gudrība. – Bet cilvēciskā līdzjūtība pati par sevi neved viņus pie krusta, jo krusts viens var atbrīvot viņus no viņu patiesajām ciešanām. Tu pagāji Andželo garām tāpēc, ka nestaigāji līdzjūtībā. Tev būs lielāka līdzjūtība, kad atgriezīsies, bet vienalga, šīm jūtām ir jābūt pakļautām Manam Garam. Pat Es nedziedināju visus tos, pret kuriem bija līdzjūtība, bet darīju vien to, ko Man pavēlēja Tēvs. Tev nav jādara kaut kas vienkāršas līdzjūtības dēļ, bet gan paklausot Manam Garam. Tikai tad tavai līdzjūtībai būs atpirkšanas spēks.
Es esmu tev devis Mana Gara dāvanas. Tu esi iepazinis Manu svaidījumu savos sprediķos un pie grāmatu rakstīšanas, bet tas ir daudz mazāk, nekā tu spēj iedomāties. Reti tu skaties tiešām ar Manām acīm, klausies ar Manām ausīm un saproti ar Manu sirdi. Bez Manis tu nespēj darīt neko no tā, kas nesīs labumu Manai Valstībai un Mana Evaņģēlija sludināšanai. Tu cīnījies Manās kaujās un pat redzēji Mana kalna virsotni. Tu iemācījies izšaut patiesības bultas un satriekt ienaidnieku. Tu nedaudz iemācījies pielietot Manu zobenu. Bet mīlestība – Mans lielākais ierocis. Mīlestība nekad nebeigsies. Mīlestība būs tas spēks, kas izārdīs velna darbus. Un mīlestība – tas ir tas, kas uzcels Manu Valstību. Mīlestība – Manas armijas karogs. Un tagad tev jācīnās zem šī karoga”.
Ar šiem vārdiem mēs nogriezāmies koridorā un vairs neatradāmies lielajā tiesas zālē. Gudrības godība bija visapkārt, bet es vairs skaidri nevarēju redzēt Kungu. Negaidīti es pienācu pie durvīm. Es gribēju griezties atpakaļ, jo nevēlējos pamest šo vietu, bet tūlīt sapratu, ka man tas būs jādara. Manā priekšā bija durvis, pie kurām mani pieveda Gudrība. Man bija jāiet tām cauri.
(1.grāmatas beigas)
Riks Džoiners