Un te pie horizonta es ieraudzīju milzīgu baltu mākoni. Tas ātri tuvojās. Kad es to ieraudzīju, manī sāka pieaugt cerība. Arī visa atmosfēra piepildījās ar cerību, kā saullēkts, kas aizdzen nakts tumsu. Kad šis mākonis pietuvojās vēl tuvāk, es ieraudzīju, ka tie bija lielie baltie ērgļi no Dzīvības Koka. Tie sāka nolaisties uz kalnu, ieņemot savas vietas katrā līmenī līdzās karavīru grupām.
Es uzmanīgi un ar lielu cieņu pietuvojos pie viena no ērgļiem, kurš piezemējās man blakus. Viņa klātbūtne iedvesa manī godbijības trīsas. Kad viņš paskatījās uz mani ar savām caururbjošām acīm, es sapratu, ka neko nespēju no viņa noslēpt. Viņa acīs bija tik daudz uguns un apņēmība, ka man kļuva neomulīgi un pār manu ķermeni pārskrēja tirpas. Vēl pirms es viņam paspēju pajautāt, viņš jau atbildēja man.
“Tu gribi zināt, kas mēs tādi esam. Mēs esam tie apslēptie pravieši, kuri bija sagatavoti šai stundai. Mēs – to acis, kam tika dots ārkārtīgi spēcīgais Dieva ierocis. Mums tika parādīts viss tas, ko dara Kungs un ko nodomājis vērst pret jums ienaidnieks. Mēs rūpīgi esam pārlūkojuši visu zemi, un kopā mēs zinām visu nepieciešamo, kas vajadzīgs kaujas vadīšanai”.
“Vai jūs neredzējāt to kauju, kura tikko notika šeit? – jautāju es, ar savu intonāciju vēloties parādīt savu sašutumu. – Vai tad jūs nevarējāt palīdzēt tiem karavīriem, kurus tikko saņēma gūstā?”
“Jā, mēs to visu redzējām, un mēs varējām palīdzēt, ja viņi to būtu gribējuši. Bet mūsu palīdzība būtu vien tajā, lai noturētu viņus. Mēs varam vadīt tikai tās kaujas, par kurām pavēl mums Tēvs, un varam palīdzēt tikai tiem, kuri tic mums. Tikai tie, kuri mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, t.i. kā praviešus, var saņemt pravieša algu vai lietot mūsu kalpošanu. Tie, kuri ir iekrituši slazdā, nebija ietērpti pieticības mantijā, bet bez tās nav iespējams saprast, kas mēs tādi esam. Mēs viens otram esam vajadzīgi, ieskaitot tos, kuri ir ievainoti, bet arī daudzus citus, kurus vēl tu nepazīsti”.
ĒRGĻA SIRDS
Sarunājoties ar ērgļiem, es pavisam drīz sāku domāt tāpat, kā viņi. Pēc šīs īsās sarunas es spēju ielūkoties ērgļa sirdī un iepazīt viņu tāpat, kā viņš pazina mani. Ērglis to saprata.
“Tev ir dažas no mūsu dāvanām, – pamanīja ērglis, – lai gan tās nav tik labi attīstītas. Tu tās reti izmantoji. Es šeit esmu tā dēļ, lai pamodinātu šīs dāvanas daudzos no jums un iemācītu ar tām rīkoties. Šajā ziņā mūsu saite būs stipra. Tai arī ir jābūt stiprai, jo citādi mēs visi cietīsim zaudējumus, nemaz nerunājot par to, ka mēs varētu iegūt daudz lielas uzvaras”.
“No kurienes jūs tikko atlidojāt?” – jautāju es.
“Mēs ēdām čūskas, – atbildēja ērglis. – Ienaidnieks – tā ir mūsu maize. Mūsu ēdiens ir tajā, lai darītu Tēva gribu, tas ir iznīcināt velna darbus. Katru reizi, kad mēs apēdam čūsku, tas palielina mūsu skatījumu. Katru reizi, kad mēs nogāžam ienaidnieka cietokšņus, tas mūs stiprina un dod mums spēku, tā ka varam pacelties lielos augstumos un palikt gaisā ilgāku laiku. Tikko mēs atlidojām no dzīrēm, kur aprijām daudz kauna čūskas, kas bija sasaistījušas daudz mūsu brāļus un māsas. Viņi drīz būs šeit. Mēs atstājām dažu ērgļus ar viņiem, lai tie palīdzētu viņiem atrast ceļu. Ērgļi tos aizsargās no ienaidnieku pretuzbrukumiem”.
Šie ērgļi bija ļoti pārliecināti par sevi, bet ne uzpūtīgi. Viņi zināja, kas viņi tādi ir un kam viņi ir aicināti. Tāpat arī viņi pazina mūs un zināja nākotni. Viņu pārliecība mani nomierināja, bet vēl vairāk tā nomierināja tos ievainotos, kuri vēl joprojām gulēja mums apkārt. Tie, kuri bija vēl pārāk vāji, lai runātu, sēdēja blakus un klausījās manu sarunu ar ērgli. Viņi skatījās uz ērgli tā, kā pazudis bērns skatās uz saviem vecākiem, kuri tikko ir atraduši viņu.
Riks Džoiners
