“Es saprotu tavas izjūtas, – piebilda vēl viens cilvēks, ko es atpazinu kā vienu no Dieva vīriem un kuru es uzskatīju par vienu no visu laiku lielākajiem kristiešu līderiem. – Apustulis Pāvils tāpat sacīja savas dzīves beigās, ka viņš ir pats mazākais starp svētajiem. Un tieši pirms nāves nosauca sevi par “pašu lielāko grēcinieku”. Ja viņš to nebūtu atzinis savā zemes dzīves laikā, viņš tāpat riskētu kļūt par pašu mazāko no svētajiem debesīs. Bet pateicoties tam, ka viņš to saprata uz zemes, tagad viņš ir viens no tuvākajiem Kungam un iegūs augstāko stāvokli mūžībā”.
Tas, ka es šo cilvēku ieraudzīju “ģeķīgo jaunavu” sabiedrībā, pārsteidza mani visvairāk. Kāpēc jūs esat šeit?”
“Es šeit esmu tāpēc, ka pieļāvu vienu no pašām lielākajām kļūdām, kādu vispār var pieļaut, kad tev ir uzticēts mūsu Glābēja brīnišķīgais Evaņģēlijs. Apustulis Pāvils savu ceļu augšup sāka ar to, ka uzskatīja sevi par necienīgu stāvēt vienā rindā ar apustuļiem, bet ceļa beigās sevi nosauca par lielāko grēcinieku. Es izdarīju to pašu, tikai pretējā virzienā. Sākumā es sapratu, ka esmu viens no lielākajiem grēciniekiem, kas iemantojis žēlastību, taču dzīves beigās sāku uzskatīt sevi par vienu no lielākajiem apustuļiem. Ne jau tāpēc, ka jutos neaizsargāts, kā teica tavs iepriekšējais paziņa, bet gan tāpēc, ka biju pārmērīgi lepns un sāku uzbrukt visiem, kuri domāja ne tā, kā es. Tiem, kas sekoja man, es atņēmu viņu personīgo aicinājumu un pat individualitāti, cenšoties viņus padarīt līdzīgus sev. Neviens neuzdrošinājās strīdēties ar mani, jo tādu cilvēku es vienkārši būtu samalis miltos. Es domāju, ka kļūšu varenāks, pazemojot citus. Es uzskatīju, ka man ir jābūt kā Svētajam Garam priekš katra. No ārpuses mana kalpošana izskatījās kā labi noregulēts mehānisms, kur viss bija vienots un kur valdīja pilnīga kārtība, taču tā bija koncentrācijas nometnes kārtība. Es ņēmu Kunga bērnus un gatavoju no viņiem robotus, ne pēc Dieva līdzības, bet gan pēc savas. Galu galā es kalpoju ne Kungam, bet elkam, ko biju izveidojis pats priekš sevis. Savas dzīves beigās es biju drīzāk patiesa Evaņģēlija ienaidnieks, vismaz praksē, lai gan mana mācība un traktāti likās nevainojami bībeliski”.
Šī cilvēka vārdi mani tā apdullināja, ka es sāku domāt, ka katra šī nākamā tikšanās, kura ir šeit, bija dota ar vienu mērķi, lai mani šokētu vēl vairāk, par iepriekšējo.
“Ja tā ir taisnība, ka jūs kļuvāt Evaņģēlija ienaidnieks, tad kā ir sanācis, ka jūs tomēr esat šeit nokļuvis?” – jautāju es.
“Caur Dieva žēlastību es paliku cerībā uz krusta nāvi, lai iegūtu glābšanu, kaut arī es atturēju citus cilvēkus no tās, vezdams viņus drīzāk pie sevis, nevis pie Viņa. Kungs paliek mums uzticīgs, pat ja mēs neesam uzticīgi. Tāpat arī pēc Savas žēlastības Kungs mani paņēma ātrāk prom no zemes, lai tie, kas atradās manā vadībā, varētu atrast un iepazīt Viņu”.
Riks Džoiners
