Stefans pagriezās un atkal palūkojās uz sienu.
“Es vēl joprojām izjūtu lielas bailes, – žēlojās viņš. – Es nezinu, kā es to spēšu izdarīt”.
“Tev ir vīzija, bet tev trūkst ticība. Vīzijai un ticībai ir jāstrādā kopā, – teicu es. – Ir vēl viens iemesls tam, kāpēc tava ticība ir vāja”.
“Lūdzu, izstāsti man, kāpēc! Vai ir kaut kas, kas palīdzēs manai ticībai augt tieši tāpat, kā pieauga mana vīzija?”
“Jā. Ticība atnāk no Tā pazīšanas, Kas patiešām ir pati Gudrība. Tev ir jāpazīst Viņa patiesais vārds. Tikai Viņa vārda pazīšana dos tev pietiekami daudz ticības, lai uzvestu tevi pa šo sienu augšā uz brīvību. Jo labāk tu iepazīsti Viņa vārdu, jo lielākus šķēršļus un barjeras būsi spējīgs pārvarēt savā ceļā. Vienu dienu, tu pazīsi pietiekami labi Viņa vārdu, lai pārceltu jebkuru kalnu”.
“Kāds ir Viņa vārds?” – Stefans gandrīz jau lūdzās.
“Viņa vārds – Jēzus”.
Stefans paskatījās zemē, pēc tam augšā, jo neticība, šķiet, viņu pārņēma. Es vēroju cīņu, kas notika starp viņa sirdi un prātu. Beidzot, viņš atkal paskatījās uz mani, un man par atvieglojumu, viņa acīs bija cerība. Es zināju, ka viņš klausīja savai sirdij.
“Es to nojautu, – teica viņš. – Faktiski, visu to laiku, kad tu runāji, es zināju, ko tu grasies teikt. Tāpat es zinu, ka tu man teici patiesību. Bet man ir daži jautājumi. Vai es varu tos uzdot?”
“Protams”.
“Es pazīstu daudz cilvēkus, kuri lieto Jēzus vārdu, bet viņi nav brīvi. Faktiski, viņi ir vieni no saistītākajiem cilvēkiem, kurus es šeit pazīstu. Kāpēc tā?”
“Tas ir labs jautājums, un es tev varu pastāstīt tikai to, ko esmu iemācījies no savas personīgās pieredzes. Es domāju, katrs gadījums ir atšķirīgs, bet ir daudzi, kas pazīst Viņa vārdu, bet nepazīst Viņu. Tā vietā, lai tuvotos Viņam un izmainītos, redzot Viņu, kāds Viņš ir, viņi cenšas izveidot Viņu pēc savas līdzības. Viņa vārda pazīšana – tas ir kaut kas daudz vairāk, kā vienkāršas zināšanas, kā to uzrakstīt vai izrunāt. Tās ir zināšanas, kas Viņš patiesībā ir. Lūk no kurienes atnāk ticība”.
Es vēl joprojām redzēju šaubas Stefana acīs, bet tās bija laba veida šaubas – tāda veida, kad drīzāk gribas noticēt, nekā neticēt. Es turpināju.
“Ir arī citi, kas patiešām mīl Jēzu un sāk patiesi iepazīt Viņu, bet arī viņi paliek ieslodzījumā. Tie ir tie, kas ļauj brūcēm vai kļūdām, kas iegūtas savā ceļā, pagriezt viņus atpakaļ. Viņi nobaudīja brīvību, bet atgriezās cietumā vilšanās vai neveiksmju dēļ. Tu viegli viņus vari atpazīt, jo viņi vienmēr runā par pagātni, nākotnes vietā. Ja viņi vēl joprojām turpinātu staigāt savā vīzijā, viņi ne vienmēr atskatītos atpakaļ”.
“Es esmu saticis daudz tādus cilvēkus”, – piebilda Stefans.
“Tev kaut kas ir jāsaprot, ja tu vēlies, lai šis jautājums tiktu atbildēts. Ja tu gribi īstenot savu aicinājumu, tu nedrīksti tikt ātri sarūgtināts vai to ietekmēts, kuri lieto Jēzus vārdu. Mēs neesam aicināti likt savu ticību Viņa ļaudīs, bet gan Viņā. Pat paši ievērojamākie cilvēki sarūgtina mūs laiku pa laikam, jo viņi ir tikai cilvēki.
Daudzi no tiem, kurus es aprakstīju, arī var kļūt par ievērojamiem cilvēkiem. Vīzija un ticība var tikt atjaunota pat tiem, kas ir stipri vīlušies un apmānīti. Tas ir mūsu darbs, kā mednieki, kas dzenas pēc dārgumiem. Mēs nedrīkstam atteikties ne no viena cilvēka – viņi visi Viņam ir dārgi, kā dārgumi. Tomēr, lai patiešām Viņu pazītu un staigātu patiesā ticībā, tu nedrīksti spriest par Viņu pēc Viņa ļaudīm, pat pēc pašiem labākajiem vai pēc pašiem sliktākajiem”, – dalījos es ar savu viedokli.
“Es vienmēr esmu domājis par Jēzu, kā par balto cilvēku Dievu. Liekas, ka Viņš nekad nav neko daudz darījis priekš mūsu cilvēkiem”.
“Viņš nav balto Dievs, Viņš pat nebija baltais! Viņš arī ir melnādaino Dievs. Viņš visu radīja, un Viņš – visu Dievs! Kad tu sāc skatīties uz Viņu, kā uz kaut kādas cilvēku grupas Dievu, tu ļoti ierobežo To, Kas Viņš patiesībā ir, un tu ļoti ierobežo savu personīgo vīziju”.
Riks Džoiners
