Kad ērglis paskatījās uz ievainotajiem, viņa skatiens izmainījās. Dedzīgas apņēmības vietā, kuru iepriekš es biju redzējis, viņa skatiens sāka izstarot maigumu un līdzjūtību pret ievainotajiem un viņa skatiens līdzinājās laipna vectēva skatienam. Ērglis izpleta spārnus un sāka vicināt ar tiem tā, ka uz ievainotajiem plūda atsvaidzinošs vējš. Šis vieglais vējš nelīdzinājās tam, ko biju izjutis agrāk. Ar katru jaunu ieelpu es sajutu spēku pieplūdumu un lielu prāta skaidrību. Drīz vien ievainotie piecēlās kājās un sāka pielūgt Dievu ar tādu sirsnību, ka man sariesās asaras. Un jau atkal man kļuva kauns par to, ka es smējos par tiem, kuri atradās šajā līmenī. Viņi likās tik vāji un naivi salīdzinājumā ar tiem no mums, kuri kāpa lejā no kalna, bet viņi bija pārcietuši daudz vairāk par mums un vienalga palika uzticīgi. Dievs pasargāja viņus, un viņi iemīlēja Viņu ar vēl lielāku mīlestību.
Es paskatījos uz kalnu. Pa visu kalnu līdz pašai virsotnei ērgļi vicināja spārnus, un visi cilvēki uz kalna saņēma atjaunošanos un atspirdzinājumu no viņu spārnu radītā vēja. Jau drīz visi sāka pielūgt Dievu. Sākumā dziedāšana dažādos līmeņos skanēja nesaskanīgi, bet pēc kāda brīža katrs cilvēks katrā līmenī dziedāja pilnīgā harmonijā ar pārējiem. Vēl nekad uz zemes nebiju dzirdējis tik skaistu dziedāšanu. Man negribējās, lai tā beigtos, par cik tā bija tā pati pielūgsme, kuru mēs piedzīvojām Dārzā, bet tagad viņa skanēja vēl pilnīgāk un bagātāk. Tas tā bija tāpēc, ka mēs slavējām tieši mūsu ienaidnieku klātbūtnē, tumsas un ļaunuma vidū, kas ietvēra kalnu, un šī pielūgsme likās vēl skaistāka.
Nezinu, cik ilgi turpinājās mūsu pielūgsme: stundas, dienas vai minūtes. Pēkšņi ērgļi pārstāja vicināt spārnus un viss apstājās. “Kāpēc jūs apstājāties?” – jautāju es tam ērglim, ar kuru runāju iepriekš.
“Jo viņi sadziedēja brūces”, – atbildēja tas, norādot uz nesen ievainotajiem, kas tagad stāvēja pilnīgi veseli. “Patiesa pielūgsme var izdziedināt jebkuru rētu”, – pieminēja viņš.
“Lūdzu, izdariet to atkal”, – es sāku lūgties.
“Mēs to darīsi vēl daudz reizes, bet ne mēs izlemsim, kad. Tas vējš, ko tu sajuti, bija Svētā Gara vējš. Viņš mūs vada, ne mēs Viņu. Viņš izdziedināja ievainotos un saveda visus vienotībā, kas ir neaizstājams priekšnoteikums tās kaujas vadīšanai, kura būs priekšā. Patiesa pielūgsme izlej dārgu eļļu pār Jēzus Galvu, kura pēc tam notek pār visu miesu un savieno mūs ar Viņu un vienu ar otru. Neviens, kas savienojas ar Viņu, nepaliks ievainots vai netīrs. Viņa asinis – tā ir tīra dzīvība, un tā sāk plūst mūsos, kad mēs savienojamies ar Viņu. Bet kad mēs savienojamies ar Viņu, mēs tāpat arī savienojamies ar pārējo miesu, par cik šīs Viņa asinis plūst caur visiem. Vai ne tā tu palīdzi sadziedēt brūces savā miesā, aizverot tās, lai apstādinātu to plūšanu caur brūci? Ja kaut kāda Viņa ķermeņa daļa ir ievainota, tad mums ir jāsavienojas ar to, ieskaujot to, kamēr tā pilnībā atjaunojas. Mēs visi esam viens Viņā”.
Eiforija no pielūgsmes vēl joprojām bija mani pārņēmusi, ka šī mazā mācība man likās pati galvenā no tām, kādas man bija nācies dzirdēt, lai gan es pats to agrāk biju mācījis. Kad Svētais Gars darbojās, katrs vārds piepildījās ar godību, neskatoties uz to vienkāršību. Turklāt, tas mani piepildīja ar tādu mīlestību, ka man gribējās visus apskaut, ieskaitot ērgļus ar ugunīgajām acīm. Pēc tam, it kā mani būtu skāris zibens spēriens, es atcerējos tos varenos kareivjus, kuri bija saņemti gūstā. Ērglis to sajuta, bet neko neteica. Viņš tikai uzmanīgi mani vēroja. Visbeidzot es teicu: “Vai mēs varam atgriezt tos, kurus mēs tikko pazaudējām?”
SĒROJOŠĀ ĶĒNIŅA SIRDS
“Labi, ka tev parādījās šīs jūtas, – teica ērglis. – Mēs nebūsim pilnīgi un mūsu pielūgsme nebūs pilnīga, kamēr visa Miesa nebūs atjaunojusies. Pat pašā augstākajā pielūgsmē, pat Paša Ķēniņa klātbūtnē mēs jutīsim šo tukšumu, kamēr visi nesavienosimies, jo mūsu Ķēniņš izjūt to pašu. Mēs visi skumstam par mūsu brāļiem, kas atrodas verdzībā, bet vēl vairāk mēs skumstam par mūsu Ķēniņa sirdi. Tāpat, kā tu mīli visus savus bērnus, bet bēdājies par vienu, kurš ir slims vai ievainots, tāpat arī Viņš mīl visus Savus bērnus, bet tagad lielākā Viņa uzmanības daļa ir pievērsta ievainotajiem un apspiestajiem. Viņa dēļ mēs nedrīkstam apstāties, kamēr visi neatjaunosies. Kamēr vien kāds ir ievainots, Viņa sirds ir tāpat ievainota”.
Riks Džoiners
