Es biju apmulsis. Man nācās savaldīt sevi, lai neklanītos šo ievērojamo cilvēku priekšā. Tajā pat laikā man ļoti gribējās kaut kur paslēpties, par cik es pats izskatījos šausmīgi. Man līdz asarām bija sāpīgi, ka manas domas bija tik pat muļķīgas kā uz zemes, bet šeit katrs tās varēja lasīt! Es jutos aptraipīts un neko nesapratu, atrodoties starp tiem, kas bija tik majestātiski un tīri. Un atkal mans vecais paziņa atbildēja uz manām domām.
“Tagad mums ir neiznīcīga miesa, bet tev – nē. Mūsu prātu vairs neaizmiglo grēks. Tāpēc mēs esam spējīgi saprast daudz vairāk, kā pats varenākais prāts uz zemes. Un visu mūžību mēs kļūsim aizvien pilnīgāki tajā, lai būtu spējīgi saprast arvien vairāk un vairāk. Tikai tā mēs varam iepazīt Tēvu un aptvert Viņa godības radību. Uz zemes tu pat nevari sākt saprast to, ko šeit zina pats mazākais, bet mēs arī esam paši mazākie šeit”.
“Kā jūs varat būt paši mazākie?” – jautāju es, neticot savām ausīm.
“Šeit ir daudz augstāki rangi. Balva par mūsu zemes dzīvi ir tas stāvoklis, ko mēs iegūstam šeit mūžībā. Tas milzīgais daudzums, ko tu redzi šeit, sastāv no tiem, kurus Kungs nosauca par “ģeķīgām jaunavām”. Mēs pazinām Kungu un cerējām uz Viņa krustu tajā, ka Viņš mūs atbrīvos no mūžīgā lāsta, bet patiesībā mēs nedzīvojām priekš Viņa, bet paši priekš sevis. Mēs nerūpējāmies par to, lai mūsu lukturi pastāvīgi būtu piepildīti ar Svētā Gara eļļu. Mums ir mūžīgā dzīvība, bet uz zemes mēs laiku iztērējām veltīgi”.
Mani ļoti pārsteidza šie vārdi, bet es zināju, ka šajā vietā neviens nespēj melot.
“Bet ģeķīgās jaunavas palika galējā tumsībā, kur bija raudāšana un zobu trīcēšana”, – iebildu es.
“Jā, tieši tas ar mums notika. Kad mēs sapratām, ka esam iztērējuši savu dzīvi veltīgi, tad pārdzīvojām tādas bēdas, kas pārspēja pašas spēcīgākās skumjas virs zemes. Šo bēdu smagumu var saprast vien tie, kas to ir pārdzīvojuši. Šo skumju drūmums kļūst aizvien spēcīgāks, kad līdzās mums paveras Viņa godība, kā ilgas mēs neesam attaisnojuši. Patreiz tu atrodies debesu pašā zemākajā rangā. Nav lielāku nejēgu par tiem, kas iepazinuši vareno Dieva glābšanu, taču pēc tam atkal sākuši dzīvot sev pašiem. Atnākt šeit un redzēt šīs neapdomības realitāti, – kas var būt lielāks par šādām bēdām. Mēs esam tie, kas cietuši no šīs galējās tumsas, jo esam bijuši lielākie nejēgas”.
Riks Džoiners