Mīts par ģenētiku, kas līdz šim ir ietekmējis sabiedrības prātu, ir tas, ka mūsu prāta un ķermeņa labklājība ir pilnībā atkarīga no gēniem, neaptveramiem un neaizsniedzamiem. Ģenētika tika uzskatīta līdzīgi kā dievība.
Daudzu cilvēku veselība (kā prāta, tā arī fiziskā), prieks un miers viņu dvēselēs pārāk ilgi bija šo izdomu važās. Turklāt vēl gaismā parādījās jaunmodīgas koncepcijas par gēniem. Jūs kļuvāt par alkoholiķi, vai pakļauti depresijai, vai slikti apgūstat zināšanas – tas tāpēc, ka jūs esat mantojuši alkoholisma gēnus, vai depresijas gēnus, vai mācīšanās traucējuma gēnus, vai vēl nezin kādus gēnus. Bet gēni dod tikai noslieci, izveido vidi, kurā ieradums var attīstīties.
Taču pašu ieradumu mēs attīstām ar saviem personīgajiem lēmumiem. Tieši viņi “atpogā” mūsu DNS.
Gēniem tika uzlikta atbildība par visu pasaulē: par pārdzīvojumiem, par garīgumu, par ticēšanu, pat par mūzikas baudīšanu. Kopumā, par visām cilvēka rīcībām, ieskaitot pieķeršanos, personīgās un sociālās attiecības.
Faktiski mīts par ģenētiskām nosliecēm ieguvis apgalvojumu kopīgos izteicienos, līdzīgi kā “viņai ir laba ģenētika” un “viņš tāds piedzima”.
Šāda veida koncepcija izslēdz izvēles brīvību un atbildību, tā nav ne garīgi, ne zinātniski pamatota. Tieši jūs valdāt pār gēniem, nevis viņi pār jums. Gēni var paredzēt fiziskās rakstura īpašības, bet ne psiholoģiju. Tieši pretēji, gēni pastāvīgi tiek pārtaisīti atbilstoši mūsu dzīves veidam.
Nesen doktore Geila Aironsone, vadošā zinātniece psihofilozofijas izpētes jomā, psiholoģijas profesore un Miami universitātes psihiatre, veica izcilu atklājumu. Viņa nāca klajā ar atzinumu, ka pats galvenais faktors HIV inficēto izdziedināšanā bija viņu lēmums noticēt labajam un mīlošajam Dievam, – jo īpaši, ja viņi izteica vēlmi sākt personīgi sazināties ar šo labo un mīlošo Dievu.
Doktore Aironsone veica pētījumus vairāk nekā četrus gadus. Viņa tiecās sasniegt pacientu izveseļošanos, samazinot HIV vīrusa daudzumu uz asins vienībām un palielinot T-limfocītu antigēnu atpazīšanas koncentrāciju. Jo vairāk viņi būs asinīs, jo veiksmīgāk ķermenis spēs pretoties slimībai. Viņa secināja : pacienti, kuri neticēja tam, ka Dievs viņus mīl, zaudēja T-limfocītus trīs reizes ātrāk nekā ticīgie. Tāpat arī vīrusu daudzums viņu asinīs pieauga trīs reizes ātrāk.
Un pacientu pakļaušana stresam bija daudz augstāka: kortizola klātbūtne asinīs bija iznīcinoša. Doktore Aironsone šādi apkopoja savus pētījumus: “Ja jūs ticat mīlošajam Dievam, tas – veselības nozīmē – ir spēcīgs aizsardzības faktors. Ticība mīlošajam Dievam aizsargā, bet personīgs apgalvojums “Dievs mani mīl!” aizsargā vēl spēcīgāk”.
Jūs, protams, saprotiet, cik daudz dzīves jomas skar šie pētījumi. Sākot ar to, kā mēs sevi pasniedzam citiem cilvēkiem, un beidzot ar to, kā mēs palīdzam sev un apkārtējiem tikt galā ar slimībām.
Mūsu lēmumi ir ļoti ietekmējoši. Lēmumi kļūst par filoloģiju. Tas, kam mēs ticam, tai skaitā arī attiecībā pašiem uz sevi, izlemj visu.
Mēs neesam mūsu bioloģijas ķīlnieki. Mēs esam sava likteņa radītāji, ja esam vienoti ar mūsu Radītāju. Dievs mūs ved, bet mēs Viņam to ļaujam darīt. Mēs bijām radīti spējīgi radīt domas, – un ko mēs radām. Tā arī mēs dzīvojam.
Vēstulē Ebrejiem ir teikts: “Ticība ir gaidāmā īstenošanās un pārliecība neredzamajam.” (11:1).Tas, kam jūs ticat, uz ko jūs cerat, kļūst par fizisku substanci, uz kuru balstoties jūs rīkojaties. Un šis process var iet kā uz labo, tā arī uz slikto pusi.
Caroline Leaf