Jozua bija nepieciešams ticības gars, lai izvestu Izraēla tautu no tuksneša uz apsolīto zemi Kānaānā.
“Un pavēlēja tautai, sacīdami: “Kad jūs ieraudzīsit Tā Kunga, sava Dieva, derības šķirstu, ka priesteri, Levija dēli, to nes, tad celieties no savas vietas un sekojiet tam. Tomēr lai paliek starp jums un to divi tūkstoši olekšu plats atstatums, un neejiet tam tuvu, lai jūs varat zināt ceļu, kas jums jāiet, jo jūs šo ceļu vēl nekad neesat gājuši” (Jozuas 3:3-4).
Ļaudīm tika dota pavēle atstāt savas vietas, skatīties uz derības šķirstu un sekot tam noteiktā attālumā. Viņi iegāja jaunā zemē, kurā viņi nekad nebija bijuši.
Likās, ka Dievs viņus veda ne vairāk kā divu tūkstošu olekšu attālumā. Dievs mums runā pietiekami daudz, lai mēs paklausītu ticībā. Viņš mums nesaka visu, bet tas, ko Viņš saka, ir pietiekami, lai paklausītu Viņam. Ja Dievs mums visu pateiktu, mums nebūtu jāstaigā ticībā.
Dievs vēlas mūs vest uz jaunu zemi. Viņš vēlas mūs vest uz zemi, kur mēs nekad neesam bijuši, un parādīt lietas, kuras mēs nekad neesam redzējuši. Ir vajadzīgs ticības gars, lai ietu nezināmajā.
Ticības gars – tas ir celmlauža gars, kurš nebaidās no nezināmā. Ticības gars liks mums izkāpt krastā: “doties uz augšu un izmet savus tīklus uz Viņa vārdu” (Lūkas 5:4-5).
Marks Henkins
