Es atceros patiesu liecību par ateistu vārdā Maks Juks un dievbijīgu cilvēku Džonatanu Edvardsu, kuru man nesen izlasīja viens no maniem darba biedriem. Lūk stāsts:
Ateists, Maks Juks, dzīvoja netaisnu dzīvi. Viņš apprecēja neticīgu meiteni. 310 pēcteči no viņu savienības nomira uz lieveņa, 150 bija noziedznieki, 7 slepkavas, 100 alkoholiķi, bet vairāk kā puse no visām sievietēm bija prostitūtas. Viņa 540 pēcnācēji štatam izmaksāja simtu divdesmit piecus miljonus dolāru.
Bet, slava Dievam, ir liecība par brīnišķīgo amerikāni Džonatanu Edvardsu. Viņš dzīvoja vienlaicīgi ar Maksu Juksu un apprecējās ar dievbijīgu meiteni. Pētījumi pierādīja, ka no viņu 1394 zināmiem pēcnācējiem 13 bija koledžu prezidenti, 65 bija koledžu profesori, 3 ASV senatori, tiesneši, 100 advokāti, 60 ārsti, 75 oficieri, sludinātāji un 60 izdevušies autori, viens ASV viceprezidents, 80 sabiedriskie darbinieki, koledžas absolventi, kuru vidū bija gubernatori un ārvalstu vēstnieki. Šie pēcnācēji štatiem neizmaksāja nevienu centu.
Tas ir vēl viens veids, kā pavairot savu talentu. Džonatans Edvards ietekmēja lielu cilvēku skaitu. Viņa ietekme deva varenu mantojumu, kurš atnāca nevis caur publisku kalpošanu, bet caur personīgās dzīves piemēru. Līdzīgu privilēģiju Dievs dod katram no mums.
Tas, kā jūs atbildat policijas inspektoram, ko jūs runājat par savu mācītāju, kā veicat savus finanšu darījumus, vārdi, kurus sakāt cilvēkiem, un daudz kas cits, tas viss ietekmē jums apkārt esošo cilvēku dzīves. Jūs kļūsiet par celtniekiem vai klupšanas akmeni?
“Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi…Tāpēc mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā” (Romiešiem 14:12,19).
Pāvils tieši runā par Dieva Tiesu, kura pamatīgi pārbaudīs katru mūsu ietekmes brīdi uz cilvēkiem. Lūk, kāpēc ir pastāvīgi par to jāatceras. Tad mēs būsim motivēti vest cilvēkus pie Dieva, tā vietā, lai pastāvīgi nodarbotos tikai ar sevi.
Rebeka Rutera Springera, kas dzīvoja 19.gadsimtā, piedzīvoja daudzkārtējas vizītes debesīs, pirms viņa uz visiem laikiem aizgāja pēc savas balvas. Pēc savām debesu vizītēm viņa uzrakstīja klasisku romānu ar nosaukumu “Intra Muros”. Tajā viņa pierakstīja sava radinieka vārdus, ar kuru viņa pavadīja daudz laika debesīs. Pēc viņas vārdiem, šis radinieks, viņas vīra brālis, bija tuvs Kungam. Lūk ko viņš teica viņai: ” Ja vien mēs saprastu, esot vēl uz zemes, ka dienu pēc dienas mēs ceļam priekš mūžības, cik atšķirīga daudzās jomās būtu mūsu dzīve! Katrs labs vārds, katra dāsna doma, katra nesavtīga rīcība kļūs par mūžīgā skaistuma kolonnu gaidāmajā dzīvē”.
Džons Bevīrs
