Kamēr stāvēju sienas virsotnē starp diviem sargposteņiem, pārdomājot visu redzēto, sajutu Gudrības klātbūtni.
“Tev ir jāatgriežas cietuma pagalmā. Es būšu ar tevi. Zini, ka tev ir vīzija, lai izvairītos no jebkuriem slazdiem vai ieročiem. Atceries, ka tikai bailes var tevi padarīt aklu. Par cik tu ej ticībā, ka Es esmu ar tevi, tu vienmēr redzēsi, pa kuru ceļu iet. Tāpat tev ir jābūt uzmanīgam, atklājot vīziju tikai tiem, pie kuriem Es tevi sūtu. Vīzija – ir tas, no kā sargi visvairāk baidās. Es zinu, ka tu gribi Man uzdot daudz jautājumus, bet labākas atbildes uz tiem būs piedzīvojumi, kurus tu iegūsi pagalmā”.
Es nokāpu lejā un gāju cauri pagalmam. Kad es gāju garām cietumniekiem, reti kurš izrādīja kaut nelielu interesi par mani vai pie sienas notiekošo. Un tad es atcerējos, ka viņi nevarēja tālu redzēt. Jauns melnādainais vīrietis stāvēja man ceļā un skatījās uz mani ar spožām, zinātkārām acīm.
“Kas tu esi?” – jautājām mēs vienlaicīgi. Kamēr mēs tā stāvējām, skatīdamies viens otrā, viņš beidzot teica: “Mani sauc Stefans. Es varu redzēt. Ko tu vēl vēlētos uzzināt par mani, ko vēl nezini?”
“Kā es varu par tevi kaut ko zināt?” – interesējos es.
“Tas, kas man palīdzēja redzēt, teica, ka kādu dienu atnāks citi, kas nav ieslodzītie. Viņi tāpat būs spējīgi redzēt, un viņi mums izstāstīs, kas mēs esam un kā mēs varam izbēgt no šī cietuma”.
Es sāku iebilst, ka nezinu, kas viņš ir, bet tad es atcerējos, ka Gudrība man stāstīja par tiem, ko es satikšu, kad iziešu caur nākamajām durvīm.
“Es pazīstu tevi un zinu kaut ko par tevi, – apgalvoju es, – atzīstos, kas šis ir visbriesmīgākais cietums, kādu jebkad esmu redzējis”.
“Bet šis ir vienīgais cietums!” – viņš iebilda.
“Kā tu uzzināji par to, ja tu biji šeit visu savu dzīvi?” – jautāju es.
“Tas, kurš man palīdzēja redzēt, teica man, ka tas ir vienīgais. Viņš teica, ka katra dvēsele, kura jebkad tika ieslodzīta cietumā, ir šī cietuma gūstekne. Viņš vienmēr man runāja patiesību, tāpēc es tam ticu”.
“Kas ir tas, kurš tev palīdzēja redzēt?” – jautāju es, ne tikai vēloties zināt, kas viņam palīdzēja redzēt, bet arī ieinteresēts tajā, ka šis cietums bija tas, kas turēja važās daudzas dvēseles.
“Viņš man nekad nav teicis savu īsto vārdu, bet tikai sauca sevi par Gudrību”.
“Gudrība! Kā Viņš izskatījās?” – es uzdevu jautājumu.
“Tas bija jauns atlētisks melnādainais. Viņš varēja redzēt labāk nekā kāds cits un, šķiet, pazina šeit katru. Lai gan tas ir dīvaini. Es šeit esmu saticis citus, kuri teica, ka arī viņi ir sastapuši Gudrību, bet katrs no viņiem Viņu aprakstīja savādāk. Vieni teica, ka Viņš ir baltais, citi – ka Viņš bija sieviete. Ja nav daudzas Gudrības, tad Viņš – maskēšanās Meistars”.
“Vai tu vari mani aizvest pie Viņa?” – jautāju es.
Es varētu, bet neesmu Viņu redzējis ilgu laiku. Es esmu ļoti vīlies, ka Viņš ir pametis šo vietu. Mana vīzija kļuva vājāka, līdz es ieraudzīju tevi. Tiklīdz es ieraudzīju tevi, tad zināju, ka viss, ko Viņš man teica, bija patiesība. Viņš teica, ka arī tu Viņu pazīsti, tad kāpēc tu tik daudz jautā man par Viņu?”
“Es pazīstu Viņu! Priecājies, tavs Draugs nav pazudis. Es arī tev pateikšu Viņa īsto vārdu, bet sākumā, es gribu tev uzdot pāris jautājumus”.
“Es zinu, ka tev var uzticēties, un zinu, ka tu un citi, tev līdzīgie, kas atnāks, grib satikt ikvienu, kurš ir spējīgs redzēt. Es varu tevi aizvest pie kādiem no tiem. Es arī zinu, ka tu un pārējie nākat, lai palīdzētu redzēt citiem ieslodzītajiem.”
Riks Džoiners