Patiesības bultas reti izdūrās maitasputniem cauri, taču sāpināja viņus pietiekami, lai piespiestu griezties viņus atpakaļ. Katru reizi, kad bija iespējams atsist maitasputnus, daži no mums varēja pakāpties uz nākošo pakāpienu. Kad sasniedzām pakāpienu “Galatiešiem 2:20” (Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani), mēs izrādījāmies tik augstu, ka maitasputni mūs vairs nespēja aizsniegt. Šajā pakāpienā debesis virs mūsu galvām gandrīz apžilbināja ar savu spožumu un skaistumu. Es jutu sevī tādu mieru, kādu nekad agrāk nebiju jutis.
Līdz šim es savā cīņas garā biju vērsies ar bailēm, naidu un riebumu pret ienaidniekiem, kā arī aiz rūpēm par Dieva valstības lietu un mīlestību pret gūstekņiem. Bet šajā pakāpienā es spēju cieši pietuvoties Ticībai, Cerībai un Mīlestībai, kurām līdz šim sekoju tikai no attāluma. Šeit es biju gandrīz pārņemts no šo eņģeļu godības. Es jutu, ka varu piekļūt viņiem pavisam tuvu.
Kad es tuvojos eņģeļiem, tie pagriezās pret mani un sāka pielabot un spodrināt manas bruņas. Drīz vien tās pavisam pārveidojās un izstaroja to pašu godību, kāda bija Ticībai, Cerībai un Mīlestībai. Kad eņģeļi pieskārās manam zobenam, tas sāka izstarot spožu, zibenim līdzīgu gaismas staru.
Tad Mīlestība sacīja: “Tie, kas sasniedz šo līmeni, saņem nākošā laika spēku,” – un tad, pagriezusies pret mani un gribēdama mani vest pie skaidrības, sacīja ļoti nopietni, – “Bet man vēl aizvien ir jāiemāca tevi, kā ar to rīkoties.”
Pakāpiens “Galatiešiem 2:20” bija tik plašs, ka vais nebija bīstami no tā nokrist. Šeit atradās neskaitāmi daudz bultu, uz kurām bija uzraksts “Cerība”. Mēs izšāvām dažās bultas, un tās bez grūtībām sašāva maitasputnus. Aptuveni puse no šo līmeni sasniegušajiem turpināja šaušanu, turpretī citi sāka nest šīs bultas tiem, kas atradās lejā.
Maitasputni kā viļņi turpināja uzbrukt tiem pakāpieniem, kas atradās zemāk, bet ar katru jaunu vilni to kļuva aizvien mazāk un mazāk. No pakāpiena “Galatiešiem 2:20” mēs varējām nogalināt jebkuru sātana armijas locekli, izņemot vadoņus, kas vēl vienmēr atradās mums neaizsniedzamā vietā. Mēs nolēmām, ka vairāk nešausim Patiesības bultas līdz brīdim, kamēr neiznīcināsim visus maitasputnus, jo no tiem izveidojies depresijas mākonis mazināja šo bultu efektivitāti. Tas prasīja ļoti daudz laika, taču mēs nepagurām. Beigu beigās debesis virs kalna šķita gandrīz pilnīgi attīrītas no maitasputniem.
Uz katra jauna pakāpiena kā mums, tā arī mūsu ieročiem auga Ticība, Cerība un Mīlestība, kas kļuva tik lielas, ka tās varēja redzēt pat cilvēki lejā, atrzdamies tālu aiz kaujas lauka. Šī godība staroja tik spoži, ka izlauzās cauri gūstekņu nometnei, kas vēl atradās zem bieziem maitasputnu bariem. Mani ļoti iedvesmoja tas, ka Ticība, Cerība un Mīlestība tagad bija redzamas tieši tādā veidā. Iespējams, ka tagad kristieši, kurus izmantoja ienaidnieks, un gūstekņi, kas atradās Sātana armijas važās, sapratīs, ka nav ienaidnieki viens otram, bet patiesībā ienaidnieks tos izmanto.
Bet tā tas nenotika, vismaz tajā brīdī. Kristieši, kas atradās ienaidnieka nometnē, ieraudzījuši Ticības, Cerības un Mīlestības gaismu, sāka saukt tos par “gaišības eņģeļiem”, kas sūtīti tāpēc, lai apmānītu vājos un nekā nezinošos. Es sapratu, ka meli, kuros palika šie cilvēki, bija daudz lielāki nekā es iedomājos.
Tie, kas nebija šīs armijas dalībnieki, un proti: nekristieši, ieraudzījuši godību, sāka nākt tuvāk kalnam, lai varētu to labāk aplūkot. Arī šie cilvēki sāka saprast, ka visapkārt plosās kauja. Tas mūs visus vēl vairāk iedrošināja.
Riks Džoiners