“Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes” (Marka 5:25-27).
Nabaga sieviete bija šausmīgā stāvoklī. Viņa iztērēja naudu ārstiem, bet no tā nebija nekāda labuma, stāvoklis bija kļuvis vēl ļaunāks.
Šī sieviete teica: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela” (28.pants). Pilnīgi noteikti, viņa domāja par savu slimību, bet ticība nekad nav vāja. Viņa varēja būt ļoti nogurusi, bet ticība nekad nepagurst. Viņai radās iespēja pieskarties Viņam, – “Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta” (29.pants).
Jēzus zināja, ka spēks izgāja no Viņas, un Viņš jautāja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Sieviete izbijās un drebēja, bet viņa krita krita Viņa priekšā un pateica Viņam visu patiesību. Un Viņš tai atbildēja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites” (34.pants).
Tagad tev ir iespēja būt dziedinātam. Vai tu tam noticēsi? Vai tu Viņam pieskarsies? Dzīvā ticībā ir kaut kas, kas atšķiras no visa pārējā. Es esmu redzējis pārsteidzošas lietas tikai tāpēc, ka cilvēki ir teikuši: “Kungs, es ticu”.
Kungs, es ticu, es ticu! Mans Glābēj, stiprini manu ticību Tev, lai es varētu pārcelt kalnus.
Kungs, es ticu! Visas manas šaubas jau ir atkāpušās.
Smits Viglsforts
