Mums ir jābūt kā Sadraham, Mesaham un Abed-Nego, kuri teica, ka mūsu Dievs ir spēcīgs, Viņš mūs izglābs no uguns, bet ja Viņš to arī nedarītu, mēs nepielūgsim tavus dievus. Ja mums ir šāda sapratne, tad mūs nav iespējams uzvarēt. Tāpēc, lai kā tur arī nebūtu, mēs izejam, kā uzvarētāji. Jo vairāk mēs tam ejam cauri, jo vairāk tas mūs velk uz augšu. Bet tas nenozīmē, ka nebūs rētas, bet šīs rētas kļūs par medaļām. Reizēm ir svētīgi studēt Dieva vīru dzīves, piemēram, tādas kā Viljams Buts.
Kad viņi sāka kalpošanu, viņi gāja pa ielām. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja, ka tajā gadā vien uz tiem bija vērsti 690 uzbrukumi. Tas bija tajā laikā, kad viņi gāja pa ielām un dziedāja evaņģēliskas dziesmas. Pēc tam viņš aprakstīja to, ar ko cilvēki viņus apmētāja. Viņš rakstīja, ka uz tiem meta akmeņus, sapuvušus dārzeņus, pat miruša kaķa, kas jau bija sācis dalīties, ķermeņa daļas. Bet šīs lietas, kuras uz viņiem meta, viņi uzskatīja par medaļām.
Bet mums šodien saka: “Nedrīkst Jēzus vārdu pieminēt publiski, vai uzspiest cilvēkiem savu reliģiju”. Bet tajā pat laikā, viņi uzspiež savu ateistisko reliģiju mums. Ja tu vari runāt par savu reliģiju, tad kāpēc es nevaru runāt par savējo? Šodien var daudz dzirdēt lamas un rupjus vārdus no visām pusēm. Ja kafejnīcā visi lamājas rupjiem vārdiem, un jūs pie sava galda skaļi pateiksiet par Jēzu, tad mūs uzskatīs par jukušiem. Bet ir laiks tādiem būt. Ir laiks piecelties un runāt par to, kam jūs ticat. Ja jūs nerunāsiet tagad, tad pienāks laiks, kad tiesā šie cilvēki skatīsies uz jums un teiks: “Kāpēc tu man neteici?”
Raksti saka, ka Kunga acis pārlūko zemi, lai atrastu tos, caur kuriem Viņš varētu Sevi izpaust spēkā.
Viņš tevi atradīs, kad tu piecelsies un nostāsies pūļa vidū.
Pārāk ilgi draudze ir dzīvojusi aizsardzības karā. Bet raksti saka, ka “elles vārti neuzvarēs draudzi”. Tas runā par uzvarošu karu. Mums ir jākaro un jāuzvar, nevis jāslēpjas ierakumos. Bībele saka: “Nedodiet vietu velnam”. Šis vārds “vieta” nozīmē “teritoriju”. Jūs nedrīkstat dot viņam vietu, bet gan atņemt viņa vietu. Mums ir jāiemācās paņemt pilsētas. Mēs nedzīvojam, lai būtu vienkārši mazas bākas, bet mums ir jābūt kuģiem, kuri iziet jūrā ārpus savas vietas robežām. Mums nav jāgaida, kad atnāks pie mums. Mums ir jāiet!
Karijs Bleiks
