Priecīgais satraukums mūsos turpināja augt. Es jutu, ka piedalīšanās šajā armijā un šajā kaujā, iespējams, varēja būt viens no pašiem aizraujošākajiem piedzīvojumiem visos laikos. Nogalinājuši lielāko daļu plēsīgo putnu, kas uzbruka mūsu kalnam, mēs sākām šaut uz maitas putniem, kas aizsedza gūstekņus. Kad melnais mākonis sāka izklīst un saules stari iespīdēja gūstekņu nometnē, tie pamodās, it kā visu šo laiku būtu atradušies dziļā miegā. Viņiem tūlīt pat radās riebums pret to, kādā stāvoklī tie atradās, un īpaši pret vēmekļiem, kas joprojām pārklāja viņus, un tie sāka attīrīties. Kad viņi ieraudzīja Ticību, Cerību un Mīlestību, tad ieraudzīja arī kalnu, uz kura mēs atradāmies, un skrēja pie tā.
Elles karapulki sāka gāzt uz viņiem Apvainojuma un Apmelojuma bultas, bet viņi neapstājās. Kamēr sasniedza kalnu, daudziem miesā bija iedūrušās ducis vai pat vairāk bultu, bet likās, ka viņi to pat neievēroja. Līdz ko tie sāka kāpt kalnā, viņu brūces sāka dziedināties. Pēc tam, kad depresijas mākonis bija izklīdis, cīnīties bija jau daudz vienkāršāk.
Bijušie gūstekņi līksmoja par savu glābšanu. Viņi bija tik sajūsmināti par katru jauno līmeni vai pakāpienu, uz kuru kāpa, ka mēs sākām vēl vairāk novērtēt šīs patiesības.
Drīz vien bijušajiem gūstekņiem radās stingra apņēmība cīnīties ar ienaidnieku. Viņi ietērpās visā apbruņojumā un lūdzās, lai mēs dodam viņiem atļauju atgriezties atpakaļ, lai uzbruktu ienaidniekam, kas tik ilgi bija turējis viņus un visādā veidā ņirgājies par tiem. Mēs padomājām par viņu piedāvājumu, bet tad nolēmām, ka mums tomēr visiem jāpaliek uz kalna un jāturpina cīņa no turienes. Un atkal atskanēja tā kunga balss: “Un arī otrajā reizē tu izvēlējies gudrību. Tu neuzvarēsi, ja centīsies karot ar ienaidnieku viņa teritorijā. Tev jāatrodas uz Mana Svētā kalna”.
Mani pārsteidza tas, ka mēs bijām pieņēmuši tik svarīgu lēmumu, vienkārši mazliet par to padomājot un īsumā apspriežot. Bet tad es stingri nolēmu nepieņemt nekādus lēmumus bez lūgšanas. Tajā brīdī steidzīgi pienāca Gudrība, paņēma mani pie pleciem un, skatoties man tieši acīs, sacīja: “Un tā arī dari!”
Pēc šiem vārdiem Gudrība pastūma mani uz priekšu, it kā glābjot no kaut kā. Es pagriezos un ieraudzīju, ka atrodos uz plašā “Galatiešiem 2:20” paaugstinātā līdzenuma, kam apkārt bija stāvas nogāzes. Pamazām, pašam nemanot, biju pietuvojies pie pašas malas. No šīs vietas es pavisam viegli varēju nokrist. Atkal paskatījos Gudrībai acīs, un viņa man nopietni sacīja: “Ja tu domā, ka stāvi, pielūko, ka nekrīti. Šajā dzīvē tu vari krist no jebkuras pakāpes, no jebkura līmeņa”.
Es par to ilgāku laiku domāju. No visaptverošās uzvaras, kuru tieši tad sākām gūt, un no vienotības brāļu starpā es biju kļuvis neievērīgs. Būtu bijis cienīgāk krist kaujā pret ienaidnieku, nekā krist savas nevērības dēļ.
ČŪSKAS
Labu laiku mēs cīnījāmies ar maitasputniem, nogalinot tos, un aizdzenot dēmonus, kas jāja uz kristiešiem. Mēs konstatējām, ka bultām ar dažādām patiesībām piemīt atšķirīga iedarbība uz dažādiem dēmoniem. Mēs zinājām, ka mūs sagaida ilgstoša cīņa, bet mēs vairs nezaudējām un jau izgājām uz pakāpiena “Pacietība”.
Pat tad, kad kristieši atbrīvojās no dēmoniem, tikai daži devās pie kalna. Daudzi parņēma dēmonu dabu un turpināja iet iepriekšējo ceļu bez viņiem, atrodoties tajos pašos maldos. Kad izklīda tumsa no dēmonu iespaida, mēs varējām redzēt, ka pie šo kristiešu kājām it kā sakustas zeme. Un tad es pamanīju, ka viņu kājas bija saistītas ar čūskām. Labāk ieskatoties, ieraudzīju, ka visas čūskas bija viena izskata un uz tām bija uzrakstīts “Kauns”.
Mēs sākām šaut uz šīm čūskām Patiesības bultas, bet tas nebija sevišķi efektīgi. Tad mēs izmēģinājām Cerības bultas, bet arī bez rezultātiem. No pakāpiena “Galatiešiem 2:20” bija ļoti viegli kāpt augstāk tāpēc, ka visi mēs viens otram palīdzējām. Tā kā mēs šajā pakāpienā nezinājām, kā tālāk veiskmīgi cīnīties pret ienaidnieku, tad nolēmām kāpt augstāk, kamēr atradīsim paņēmienu, kā cīnīties ar čūskām.
Pakāpienus ar dažādām patiesībām mēs izgājām ļoti ātri. Lielāko daļu no pakāpieniem mēs izgājām, neapgrūtinot sevi ilgi skatoties apkārt, ja tur neredzējām ieročus, kas būtu iedarbīgi pret čūskām. Ticība, Cerība un Mīlestība vēl vienmēr stāvēja mums līdzās, bet es pat nepamanīju, ka mēs tālu aiz sevis bijām pametuši Gudrību. Pagāja ilgs laiks, līdz es sapratu, kas tā bija par kļūdu. Viņa būtu mūs panākusi kalna virsotnē, bet tas, ka mēs to atstājām aiz sevis, mums nolaupīja ātrāku un vieglāku uzvaru pār ļaunuma karapulkiem.
Riks Džoiners
