Es domāju par to, ka kāpjot no kalna lejā, ieguvu ne mazums mācību, kā kāpjot tajā. Un tad es izdzirdēju troksni, kas nāca no kaujas lauka. Pa šo laiku tūkstošiem spēcīgu kareivju šķēršoja ieleju, uzbrūkot ienaidnieka karapulka atlikumam. Ienaidnieki izklīda, kur kurais, izņemot vienu divīziju: Lepnumu. Paliekot nepamanīta, šī divīzija pienāca tuvu karojošo karavīru pirmajām rindām un jau sagatavojās izšaut uz viņiem milzīgu daudzumu bultu. Un tad es pamanīju, ka šiem varenajiem karotājiem nebija militārā apbruņojuma uz viņu mugurām un bija pilnīgi neaizsragāti tur, kur ieneidnieks bija nomērķējis veikt triecienu.
Tad Gudrība pieminēja: “Tu mācīji, ka mugurai nav militārā apbruņojuma. Tas nozīmē, ka kristietis ir neaizsargāts tajā gadījumā, ja viņš bēg no ienaidnieka. Bet tu vēl nekad neesi redzējis to, cik neaizsargāts tu kļūsti, ja ej kopā ar lepnumu”.
Man vien atlika piekrītoši pamāt ar galvu. Bija par vēlu kaut ko uzsākt, un bija neizturami skatīties uz to, Bet Gudrība teica, lai es palieku. Man par pārsteigumu, kad lepnuma bultas ietriecās karotāju mugurās, viņi pat to nepamanīja, bet ienaidnieks turpināja šaut bultas. Karavīri asiņoja un ātri novājinājās, bet neatzina to. Drīz vien viņi kļuva pārāk vāji, lai noturētu savus zobenus un vairogus, un tad viņi tos nometa, sakot, ka viņiem tie vairs nav vajadzīgi. Pēc tam viņi nometa no sevis visu apbruņojumu, sakot, ka arī tas viņiem vairs nav vajadzīgs.
Un tad parādījās vēl viena ienaidnieku divīzija un sāka strauji pietuvoties. Tās nosaukums bija “Lielie Maldi”. No turienes lidoja bultas lietus veidā un tās visas trāpīja tieši mērķī. Pēc tam es ieraudzīju, kā neliela maldu dēmonu grupa sāka vest prom iepriekš redzētos lielās armijas slavenos cīnītājus. Viņi nokļuva dažādās cietuma nometnēs, kur katrai nometnei bija savs nosaukums, atbilstoši šo dēmonu melu mācībām. Es bijo šokēts par to, ka šī lielā taisno armija cieta pilnīgu sakāvi, to pat nepamanot.
“Kā gan varēja kļūt tik ievainojami tie, kuri bija tik spēcīgi, kas nogāja visu ceļu līdz kalna virsotnei un redzēja Kungu?” – jautāju es.
“Lepnums – tas ir tas ienaidnieks, kuru ir visgrūtāk ieraudzīt, un kurš vienmēr piezogas tev nemanot, – rūgti teica Gudrība, – Reizēm tie, kuri ir pabijuši pašās augstākajās virsotnēs, visvairāk ir pakļauti bīstamam kritienam. Tev vienmēr par to ir jāatceras, ka šajā dzīvē tu vari krist jebkurā laikā un no jebkura līmeņa. “Ja domā, ka stāvi, pielūko, ka nekrīti”. Kad tu domā, ka neesi ievainojams un krišana nav iespējama, tieši tad tu esi visvairāk neaizsargāts. Vairākums cilvēku krīt uzreiz pēc lielas uzvaras”.
Riks Džoiners