Reiz es biju Longbīčā, Kalifornijā, un kopā ar draugu gājām garām viesnīcai. Viņš man teica, ka tur bija ārsts ar slimu kāju, kura viņam sagādāja ciešanas sešu gadu garumā un viņš nespēja atbrīvoties no šīm ciešanām. Mēs aizgājām uz viņa numuriņu un satikām viņu tur. Es teicu: “Nu ko, dakter, es redzu, ka jums nav laika priekš mums. Es jums piezvanīšu citu dienu”. Pagāja kāds laiciņš, un Svētais Gars teica: “Ej pie viņa”. Nabaga dakteris! Viņš, viennozīmīgi, atradās sliktā stāvoklī. Viņš teica: “Es tāds esmu jau sešus gadus un neviens man nevar palīdzēt!” Es teicu: “Jums ir vajadzīgs Visuvarenais Dievs”.
Cilvēki cenšas aizlāpīt savu dzīvi, bet bez Dieva neko nevar izdarīt. Es ar viņu runāju kādu laiciņu un tad aizlūdzu par viņu. Es teicu: “Izej no viņa Jēzus vārdā”. Ārsts iekliedzās: “Viss ir pārgājis”.
Ak, ja vien tikai jūs pazītu Jēzu! Tikai Viņa visvarenības pieskāriens atbild uz visa izkropļotā vajadzību. Problēma ir tajā, lai cilvēkiem liktu noticēt Viņam. Atbrīvošanas vienkāršība ir tik brīnišķīga! Viens pieskāriens dzīvai ticībai Viņam – tas ir viss, kas ir vajadzīgs, un tajā ir jūsu daļas pilnība.
Pēc sešiem mēnešiem es atkal atbraucu uz Longbīču un slimie nāca uz lūgšanu. Starp viņiem, kas piepildīja eju, bija ārsts. Es jautāju: “Kas par problēmu?” Viņš atbildēja: “Diabēts, bet šodien vakarā ar to viss būs kārtībā. Es zinu, ka viss būs kārtībā”. Tā nemēdz būt, ka Kungs neatsauktos uz jūsu vajadzību. Nav nekādu “ja” un “varbūt”; Viņa apsolījumi ir negrozāmi. Viss ir iespējams ticīgajam, un tas ir Jēzus vārds! Tā lielais spēks atsaucas uz jebkuru vajadzību, kādu vien var izjust cilvēki.
Tajā sapulcē bija vecs cilvēks, kurš palīdzēja dēlam iznākt pie altāra. “Viņam ir lēkmes, tās atkārtojas katru dienu vairākas reizes”. Tur bija sieviete ar vēzi.
Es lūdzu par māsu, kas bija slima ar vēzi, un viņa teica: “Es ticu, ka esmu brīva un ka Dievs mani ir atbrīvojis”. Tad atnesa zēnu ar lēkmēm, un es pavēlēju ļaunajiem gariem atstāt viņu Jēzus vārdā. Pēc tam es aizlūdzu par ārstu.
Nākamās sapulces vakarā zāle atkal bija pilna. Es jautāju: “Dakter, kā tagad ir ar jūsu diabētu?” Viņš teica: “Diabēta vairs nav”. Tad jautāju vecajam vīram: “Kā jūsu dēlam?” Viņš teica: “Kopš tā brīža viņam nav bijusi neviena lēkme”.
Mums ir Dievs, Kurš atbild uz lūgšanām.
Smits Viglsforts
