Drīzumā ceļš, pa kuru es gāju, atveda mani milzīga izmēra zālē, ka likās, pati zeme to nespētu ietilpināt. Tās skaistumu nebija iespējams aprakstīt ar zemes sapratni. Tā pārspēja to visu krāšņumu, ko jau biju redzējis, ieskaitot dārzu un istabu, kurā atradās glābšanas dārgumi. Šajā brīdī prieks no šāda neaprakstāma skaistuma vērošanas sāka mani pārņemt tik lielā mērā, kā pirms nedaudz minūtēm mani piepildīja baiļu sajūta. Tad es sapratu, ka katru reizi, kad es pārcietu milzīgas sāpes, vai izjutu tumsu savā dvēselē, aiz tā sekoja daudz lielākas godības un miera atklāsmes.
Istabas otrajā malā atradās godības Avots, kas izstaroja visu, kas atradās šajā istabā. Es zināju, ka tas bija Pats Kungs, un neskatoties uz to, ka es Viņu biju redzējis daudz reizes, man kļuva nedaudz bailīgi, kad piegāju Viņam klāt. Bet šīs bailes bija svētas bailes, kas tikai pavairoja to prieku un to mieru, ko biju jutis jau iepriekš. Man kļuva skaidrs, ka Kristus soģa krēsls bija avots daudz lielākai drošībai, kādu es izjutu līdz šim, bet tajā pat laikā tas bija avots daudz lielākām, bet tīrākām bailēm.
Es neaizdomājos par to, cik liels bija attālums starp mums. Viss apkārt bija tik brīnišķīgs, ka varēju iet kaut veselu mūžību un baudīt katru soli. Pēc zemes izpratnes man nāktos iet daudz dienas. Reizēm man likās, ka ir pagājušas dienas, bet reizēm, ka aizlidojuši gadi. Bet, vienalga, šeit nebija iespējams pielietot zemes laiku.
Manas acis bija pievērstas tā Kunga godībai, un es jau labu laiku biju nogājis, kad pamanīju, ka biju pagājis garām milzīgam cilvēku skaitam, kas stāvēja pa kreisi no manis, atbilstoši to iedalījumam. (Pa labi to nebija mazāk, bet viņi atradās tik tālu, ka es viņus nepamanīju līdz tam brīdim, kamēr nesasniedzu Troni). Kad es paskatījos uz viņiem, es biju spiests apstāties. Viņi bija žilbinoši un majestātiskāki kā visi tie, kurus es biju redzējis līdz šim. Viņu izskats bija vienkārši apburošs. Es nekad nebiju redzējis, ka cilvēka seja varētu izstarot tādu mieru un pārliecību. Viņi bija tik skaisti, ka zemišķais skaistums nespēja tiem līdzināties. Kad es pagriezos pret tiem ļaudīm, kuri atradās man līdzās, viņi sveicinādami nolieca galvas, it kā mani pazītu.
“Kā tas var būt, ka jūs mani pazīstat?” – jautāju es, brīnīdamies par savu paša drosmi uzdot jautājumus tik slaveniem cilvēkiem.
“Tu esi viens no tiem svētajiem, kurš cīnās pēdējā kaujā, – atbildēja man blakus stāvošais cilvēks. Šeit visi tevi pazīst un tāpat arī tos, kuri šobrīd cīnās virs zemes. Mēs – esam tie svētie, kuri kalpoja Kungam iepriekšējās paaudzēs. Mēs arī esam to liecinieku mākonis, kam ļauts skatīt pēdējo kauju. Mēs jūs visus pazīstam un redzam visu, ko jūs darāt”.
Un tad, man par pārsteigumu, es pamanīju vienu cilvēku, kuru pazinu uz zemes. Tas bija uzticams kristietis, bet es nedomāju, ka viņš paveica kaut ko ievērojamu. Uz zemes viņa fiziskie sejas vaibsti bija tik nepievilcīgi, ka tas viņam lika kaunēties sava izskata dēļ. Šeit viņam bija šie paši vaibsti, bet kaut kādā veidā viņš bija daudz skaistāks, kā jebkurš cilvēks, ko es pazinu virs zemes. Viņš pienāca pie manis ar tādu pārliecību un cieņu, kādu nekad nebiju redzējis ne viņā; ne kādā citā cilvēkā.
“Debesis ir daudz varenākas, nekā mēs būtu varējuši tās iztēloties uz zemes”, – teica viņš. “Šajā zālē ir tikai sākums tai godībai, kas ir pāri mūsu saprašanai. Tāpat arī ir taisnība tas, ka otrā nāve ir daudz šausmīgāka, kā mēs to sapratām. Ne debesis, ne elle nelīdzinās tam, kādas mēs tās iedomājamies. Ja vien virs zemes es būtu zinājis to, ko es zinu šeit, tad nebūtu veltīgi iztērējis savu dzīvi. Tu esi svētīts ar varenu žēlastību, ka esi atnācis šeit vēl pirms savas nāves”, – teica viņš, aplūkojot manu apģērbu.
Tad es paskatījos uz sevi. Man mugurā vēl aizvien bija vecā pieticības mantija, zem kuras bija paslēpts viss mans kaujas bruņojums. Man likās, ka es esmu rupjš, nelietīgs un pretīgs to acīs, kuri bija tik slaveni un brīnišķīgi. Es jau sāku domāt, ka man neklājas tādā izskatā stāties Kunga priekšā. Tāpat kā ērgļi, arī mans vecais paziņa spēja saprast manas domas, tāpēc viņš uz tām atbildēja: “Tiem, kuri atnāk šeit tādās mantijās, nav ko baidīties. Šī mantija atspoguļo piederību augstākajam rangam un pagodinājumam, lūk kāpēc visi noliecas tavā priekšā, kad tu ej garām”.
“Es neievēroju, ka kāds būtu noliecies manā priekšā”, – apmulsis sacīju. – “Es vispār nevienu nebiju ievērojis sev apkārt līdz šim brīdim”.
“Nedomā, ka šeit tas būtu nevietā. Mēs šeit izrādām cits citam pienācīgu cieņu. Pat eņģeļi mums šeit kalpo, bet visi pielūdz vienīgi mūsu Dievu un Viņa Kristu. Ir milzīga atšķirība starp to, ka mēs cienām cits citu mīlestībā un to, ko mēs pielūdzam. Ja mēs to būtu sapratuši zemes virsū, mēs izturētos pret citiem pavisam citādi. Bet tikai šeit, Viņa godības slavā, mēs varam pilnībā izprast viens otru, un tātad, arī pienācīgi novērtēt.
Riks Džoiners