Lūgšana virza Visuvarenā Dieva roku. Kad virzās Dieva roka, tiek veidota vēsture, izmainās likteņi. Kristiešiem ir dota privilēģija lūgt. Tāpēc mums nevajadzētu fokusēties uz mūsu apstākļiem un zaudēt drosmi. Mums ir jālūdz Dievs nenogurstoši, kas kontrolē mūsu likteņus un apstākļus. Kad mēs dienu un nakti patiesi un dziļi lūgsim, varenais Dieva spēks virzīsies, veicot darbu mūsu dzīvēs, tāpat arī mūsu bērnu dzīvēs, kurus mēs mīlam.
Bībelē ir rakstīts: “Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas” (Jeremijas 33:3). “Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu” (Jāņa 14:14). Lūgšana ne tikai virza Dieva roku, bet atnes mums arī iedvesmu un gudrību. Kad mēs esam apjukuši un noraizējušies, mēs noliecam savus ceļus Kunga priekšā un lūdzam. Tad Kungs mūs piepilda ar iedvesmu un gudrību. Viņš mūs vada pa patiesības un prieka ceļu. Turklāt, lūgšana atnes uzvaru un drosmi.
Skarbajā pasaulē mēs bieži sastopamies ar neveiksmēm un vilšanos. Sastopot savā ceļā grūtības, mēs cītīgi lūdzam Dievu, un Viņš mums atnes mieru, iedod drosmi, tā ka mēs varam drosmīgi stāties pretī visiem pārbaudījumiem. Man ir ļoti labi pazīstama miera un drošības sajūta, kura atnāk caur lūgšanu. Es vairākkārt esmu sastapies ar tik nopietnām problēmām, ka vienkārši nevēlējos turpināt dzīvot, bet caur lūgšanu es ieguvu varenu spēku piecelties un nepadoties.
Tāpat lūgšana palīdz pareizi pieņemt panākumus. Šodien cilvēki sasniedz noteiktas virsotnes, bet viņi nav spējīgi pareizi pieņemt panākumus, kā rezultātā tas viņus apstādina. Es esmu redzējis tik daudz cilvēkus. Sasniedzot kaut ko, mums ir risks kļūt augstprātīgiem, ja nespēsim pareizi rīkoties ar saviem sasniegumiem. Augstprātība pa taisno ved uz iznīcību. Ir labs teiciens: “Kad karš ir beidzies, nesteidzieties noņemt bruņas”. Esot lūgšanās, mēs kļūstam spējīgi pareizi pieņemt savus panākumus un nonākam vēl lielākā pazemības stāvoklī. Tādā veidā, mēs dodam Dievam godu mūsu tuvo priekšā. Tāpat arī mēs kļūstam spējīgi pacelties vēl augstākos līmeņos pa mūsu ticības kāpnēm. Tieši šī iemesla dēļ, mums vienmēr nenogurstoši ir jālūdz.
Kad Dievs teica Ābrahāmam pacelt acis tajā vietā, kur viņš stāvēja, un paskatīties uz dienvidiem un ziemeļiem, austrumiem un rietumiem, Ābrahāmam bija aptuveni astoņdesmit gadu. Dieva radošā domāšana un radīšana nav atkarīga no mūsu vecuma. Ja Ābrahāms būtu pievērsis uzmanību savam vecumam, viņš nekad neiemantotu dēlu. Viņš būtu piedzīvojis katastrofu fiziskajā un garīgajā sfērā. Šodien Dievs saka mums pacelt acis un paskatīties uz Jēzu, Krustā piesisto. Mēs esam pelnījuši būt Dieva noraidītiem mūsu grēku, netaisnīguma un nelietību dēļ. Taču, kad mēs skatāmies uz Krustu, mēs redzam pie tā karājamies Jēzu. Un tad mēs varam sapņot, mums rodas vīzijas un panākumu gaidīšana un uzplaukums visā, kā jau ir uzplaukusi mūsu dvēsele. Mēs kļūstam spējīgi atsaukties Dieva aicinājumam un teikt: “Amen. Es ticu”. Tad mēs sākam piedzīvot satriecošas Dieva svētības fiziskajā un garīgajā sfērā. Kad mēs pieņemsim šīs svētības, mēs kļūsim par Dieva godības spēcīgiem lieciniekiem. Mēs sludināsim Jēzus Kristus Evaņģēliju pazudušajiem, slāpstošajiem, izsalkušajiem, slimajiem un tiem, kuri ir velna gūstā. Dievs mūs svētī, lai mēs būtu spējīgi dalīties ar šīm dāvanām ar citiem.
2.Korintiešiem 9:8: “Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem”. Es lūdzu par to, lai jūs sāktu dalīties ar cilvēkiem ar Labo vēsti un svētībām, kuras jūs sākat redzēt caur Jēzus Kristus Krustu.
Dāvids Jongi Čo
