Viss sākas no mūsu attieksmes pret cilvēkiem. Ja mēs ļaujam Dieva mīlestībai un līdzjūtībai augt mūsos, mēs neskatīsimies uz viņiem no augšas. Tāds skatījums uz cilvēkiem vairo augstprātīgu, nosodošu attieksmi, rupju uzvedību utt. Pievērsiet uzmanību, ko Pāvils raksta Romiešiem 14:10,12: “Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!…Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi”.
Ja mēs, ticīgie, aizmirstam otru galveno bausli – mīlēt tuvāko, tad neizbēgami nokļūsim lamatās, par kurām runā Pāvils. Mēs sākam izturēties pret apkārtējiem augstprātīgi. Tāda attieksme jo īpaši plaukst tur, kur ir bībeliskās zināšanas, bet iztrūkst gara augļi.
Raksti saka, ka Dievs ir mīlestība. Bībelē ne reizi nav sastopams apgalvojums, ka Dievam ir mīlestība. Viņam ir spēks, Viņam ir dāvanas, Viņam ir vara, utt. Bet Jēzus ir mīlestības būtība. Ja tas tā ir, mums ir jābūt līdzīgiem Viņam, jo esam no jauna atdzimuši no Viņa dabas. Lūk, kāpēc Pāvils 1.Korintiešiem 13:1-3 saka: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka”.
Mīlestība nav vārdos, jo var runāt, ka mīli kādu, bet darbi var liecināt par pretējo. Mīlestība nesākas arī ar mūsu rīcību. Pāvils augstāk minētajā pantā saka, ka var darīt darbus, kas izskatās, kā liela mīlestība, izdalīt visu nabagiem vai ziedot savu dzīvi, bet paveikt to bez mīlestības. Īsta mīlestība sākas sirdī.
Ja mēs mīlam, tad būsim pacietīgi un laipni pret cilvēkiem. Mēs nesāksim skaust citu panākumiem, jo ar visu sirdi vēlēsimies redzēt citu uzvaras. Mēs nesāksim sevi lielīt, bet attālināsimies no jebkuras augstprātības un lepnuma izpausmes. Neuzspiedīsim savu viedokli, neuzvilksimies un neizrādīsim neiecietību. Mēs neveidosim aizvainojumu sarakstu, bet izvēlēsimies piedošanu, nepriecāsimies par netaisnību, bet mūsu centieni kļūs par labvēlību un patiesību. Cilvēki mūs nespēs sarūgtināt, un mēs viņos nezaudēsim ticību, jo vienmēr cerēsim uz labāko. Mēs cilvēku uzskatīsim par nevainīgu līdz tam brīdim, kamēr netiks pierādīta viņa vaina, un pat pēc tam mēs cerēsim uz atjaunošanos. Mēs būsim cerības pilni un spēsim izturēt grūtības Valstības un tuvākā dēļ.
Mēs dzīvosim tā dēļ, lai veidotu dievbijīgas cilvēku dzīves, kuras ir tikai iespējamas Kristū caur Viņa gribas piepildīšanos.
Džons Bevīrs
