“Ir laiks, lai apbrīnotu Kungu, – turpināja Gudrība, – un ir laiks, lai godātu Viņu ar lielām bailēm un cieņu, tāpat kā ir laiks sēt un ir laiks pļaut augļus. Un gudrība ir tajā, lai zinātu laiku gan vienam, gan otram. Patiesa gudrība zina Dieva laikus un termiņus. Es tevi atvedu šeit, par cik ir pienācis laiks Kunga pielūgsmei Viņa godības mīlestībā. Bet tagad es tevi vedu uz citu vietu, jo pienācis laiks pielūgt Viņu bijībā Viņa taisnajā tiesā. Kamēr tu neiepazīsti gan vienu, gan otru, mūs varēs izšķirt”.
“Vai tu gribi teikt, ka ja es paliktu tur, pielūgsmē un godībā, tad pazaudētu tevi?” – nedroši jautāju.
“Jā. Es tevi vienmēr apmeklētu, kad vien spētu, bet mūsu ceļi reti krustotos. Ir grūti pamest šo godību un šo mieru, bet tā nav pilna atklāsme par Ķēniņu. Viņš ir gan Lauva no Jūdas cilts, gan Jērs. Garīgiem bērniem Viņš ir Jērs. Pieaugušiem Viņš ir Lauva. Pilnīgi nobriedušiem Viņš ir kā Lauva, tā arī Jērs. Tu to ar savu prātu zināji, un es dzirdēju, kā tu to mācīji, bet tagad tu to uzzināsi ar savu sirdi, par cik drīz ieraudzīsi Kristus soģa krēslu”.
ATGRIEZŠANĀS KAUJĀ
Ejot garām dārza vārtiem, es uzjautāju Gudrībai, vai es varu kaut nedaudz tur pasēdēt un atkal ienirt tajā visā, ko es nesen piedzīvoju. “Jā, dari tā, – atbildēja viņa. – Bet man ir labāka vieta tam”.
Es sekoju Gudrībai. Mēs izgājām caur vārtiem un kāpām lejā pa kalnu. Man par pārsteigumu, cīņa vēl joprojām turpinājās, bet viņa vairs nebija tik intensīva, kā tajā laikā, kad mēs kāpām kalnā augšā. Daudz zemākajos līmeņos vēl joprojām lidoja apvainojuma un tenku bultas, bet lielākā daļa palikušie ienaidnieku pulki nikni uzbruka lielajiem baltajiem ērgļiem. Ērgļi ar vieglumu pārvarēja viņu uzbrukumus.
Mēs turpinājām kāpt lejā no kalna, līdz mēs bijām pašā kalna pakājē. Uzreiz virs pakāpieniem “Glābšana” un “Svēttapšana” atradās platforma ar nosaukumu “Pateicība un Slava”. Es ļoti labi atceros šo līmeni, par cik vislielākais ienaidnieka uzbrukums sākās tajā laikā, kad es pirmo reizi centos tikt tajā. Tiklīdz mēs tikām šajā līmenī, tālākā kāpšana kalnā kļuva daudz vieglāka, un, ja bultas caururba mūsu militāros tērpus, tad brūces sadzija daudz ātrāk.
Tiklīdz ienaidnieks mani pamanīja šajā līmenī (ienaidnieks nespēja redzēt Gudrību), tā uzreiz pār manu galvu nolija vesels nokvēlinātu bultu lietus. Es tik viegli ar tām tiku galā ar sava vairoga palīdzību, ka ienaidnieks pārstāja šaut. Ienaidnieku bultas bija izsīkušas, tāpēc ienaidnieki nevarēja atļauties tās velti tērēt.
Karavīri, kuri cīnījās ar ienaidnieku šajā līmenī, ar izbrīnu lūkojās uz mani. Viņu skatienā bija tik liela bijība, ka es sāku justies neērti. Tieši tad es pirmo reizi pamanīju, ka Kunga godība mirdzēja pār visu manu ieroci. Es viņiem teicu, lai viņi turpina kāpt augšā kalnā, neapstājoties, un ka viņi tāpat ieraudzīs Kungu. Tiklīdz visi piekrita iet tālāk, viņiem kļuva redzama Gudrība. Viņi sāka krist ceļos un pielūgt to, bet viņa apstādināja tos un parādīja viņiem viņu ceļa virzienu.
Riks Džoiners
