Vērojot iemīlējušos pāri, jūs pamanīsiet to, ka tas jūs vienlaicīgi gan uzjautrina, gan aizkustina. Viņi savā starpā sazinās īpašā veidā, izpaužot savu mīlestību un uzmanību; un kad viņi skatās viens uz otru, viņu acīs ir kaut kāds mirdzums. Tā ir viņu mīlestības valoda.
Ja mēs esam saderinājušies ar Kungu Jēzu Kristu, tad kāda ir mūsu mīlestības valoda? Kā mēs Viņam izpaužam savu sajūsmu? Bībele mums saka, ka galvenais mīlestības izpausmes veids – tā ir slavēšana un pateicība, kas arī ir upuris!
“Tā saka Tas Kungs: “Šinī vietā…atkal dzirdēs prieka balsis un līksmību, līgavaiņu un līgavas gaviles un to cilvēku slavinājumu balsis, kas sacīs: teiciet To Kungu Cebaotu! Jo labs ir Tas Kungs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! – un to slavas dziesmas, kas nesīs pateicības upuri Tā Kunga namā….” (Jeremijas 33:10-11).
“Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē” (Ebrejiem 13:15).
Katram vīram vai sievai ir nepieciešams dzirdēt, cik ļoti viņus mīl, vērtē un ciena. Bet Jēzus nav izņēmums. Kungs vēlas dzirdēt no mūsu mutēm, ka Viņš ir slavas cienīgs, ka Viņš ir pelnījis mūsu pielūgsmi un ka tā mums ir visaugstākā vērtība! Mēs izpaužam savu mīlestību mūsu Līgavainim ar vārdiem, daudzinot Viņu savās sirdīs. Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs izpaustu savu mīlestību balsī.
Cik sievas saka: “Viņš jau sen nav teicis, ka mīl mani”. Un ja pajautātu vīram, viņš, visticamāk, teiktu: “Protams, kas es mīlu viņu. Vai tad viņa to nezina? Es katru vakaru, atnākot mājās, salaboju, ja kaut kas mājās ir salūzis, sekoju tam, lai uz galda būtu ēdiens”. Lieta ir tajā, ka mums ir nepieciešams dzirdēt mīlestības vārdus no mūsu laulātā. Mūsdienās ļoti daudz vīriešiem ir nepieciešams dzirdēt mīlestības, uzmundrinājuma un cieņas vārdus no savām sievām. Viņi alkst dzirdēt, ka viņu darbi tiek cienīti, bet viņi paši tiek apbrīnoti.
Kad mēs balsī izpaužam mūsu slavu un pielūgsmi Dievam, ar to mēs atveram savas dvēseles vārtus, lai pieņemtu Viņa mīlestību sev. Savstarpējās mīlestības attiecības starp mums un Kristu nostiprinās un plaukst, kad mēs paceļam balsi pielūgsmē un pateicībā mūsu Radītājam, kas mūs ir iemīlējis, kad vēl bijām grēcinieki, un kas atpircis mūs no elles, nāves lāsta un iznīcības. Viņš mūs ir sēdinājis kopā ar Sevi debesīs, uz visiem laikiem atņemdams negodu, vientulību un bailes. Viņš mūs ir piepildījis ar Savu mieru un ieskāvis mūs Savā godībā. Tas ir lielisks iemesls, lai skaļi priecātos, vai ne tā?
T.D.Džeiks
