Es nekad neaizmirsīšu, kad mums piedzima pirmais bērniņš. Kad bērns gulēja ratos, mana sieva vienmēr teica: “Es nevaru ļaut viņam tik ilgi gulēt. Es gribu ar viņu darboties.” Un es atceros, kā es viņu modināju, jo mamma to gribēja.
“Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lūkas 11:13). Ak, Viņš ir tik brīnišķīgs Tēvs!
Kādu laiku es domāju, ka man ir Svētais Gars. Taču tagad es zinu, ka es esmu Svētajam Garam. Ir atšķirība starp to, kad mēs pieķeramies Dievam un kad Dievs mūs paceļ. Ir atšķirība starp to, kad man ir vēlēšanās un kad Dieva vēlēšanās aprij manu dvēseli. Ir atšķirība starp dvēselisku līdzjūtību un Jēzus līdzjūtību, kura vienmēr sasniedz savu mērķi.
Ak, mīļais, caur šīm brīnišķīgajām patiesībām es redzu jaunu rītausmu: Draudzes, kur mīl viens otru – visi, kā viens akords. Un kamēr šāds laiks nepienāks, vienmēr kaut kā trūks.
“No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jāņa 13:35). Mīlestība ir noslēpums un dievišķās vietas centrs. Kur šodien ir tavas robežas? Dieva mīlestībai ir augstums un dziļums, garums un platums. Dieva Vārds satur sevī dzīvības principus. Vairs nedzīvoju es, bet Tas, kas ir stiprāks, Tas dzīvo manī. Visas manas vēlmes ir pārvērtušās par Dieva vēlmēm.
Smits Viglsforts
