Tā var likties muļķība priekš meitenes, kura izdzīvoja uz ielas pateicoties savai apķērībai. Viņa nedrīkst sev ļaut iegrimt sapņos, kas atņem daudz laiku, par zaudētajām mīļajām un apslēptajām vajadzībām. Viņa ir iemācījusies visu paciest. Viņa māk neko neprasīt, viņai nav nekas vajadzīgs un viņa praktiski nekad neraud. Tās varētu likties pilnīgas muļķības priekš sievietes, kura pati ir izaudzinājusi savus bērnus, strādājusi vairākos darbos un pieskārusies pie maigās ādas ar sastrādātām raupjām rokām. Tas liekas pārāk dārgi, lai par to domātu, pārāk cildeni, lai pārdomātu to, – priekš cilvēka, kura dzīvē bija tik daudz apvainojumi un cietsirdības un pret kuru sabiedrība ir izrādījusi vienaldzību. Bet ļaujiet pafantazēt.
Vai ļausiet man jūs paņemt aiz rokas, lai pastaigātos pa garu līkumotu ceļu, kas ved pie cilvēka sirds dziļām vajadzībām? Iziesim ārpus robežām mūsu vienaldzīgās sabiedrības aukstā bruģa un atgriezīsimies atpakaļ pie meistarīgā Radītāja ziedošā dārza plāna. Mēs iesim pa līkumoto patiesības taku, kas iegrebta plānās, porainās Svēto Rakstu lappusēs. Cik skumji, ka mēs esam radījuši cilvēku paaudzi, kuri meklē atbildes visur, kur vien iespējams, tā vietā, lai vērstos pie uzziņu rokasgrāmatas, pie dzīves plāna, pie izdzīvošanas enciklopēdijas, pie kompasa, kas norāda virzienu, – pie Dieva Vārda.
Dieva Vārds nekad nav ticis pilnā mērā novērtēts pēc tā spējām izdziedināt sakropļotās cilvēces slimās dvēseles. Tas attiecas uz mums visiem, jo mēs visi, kaut arī dažādos veidos un dažādos līmeņos, bet tikām izkropļoti ar tumšajām dzīves traģēdijām. Dieva Vārds – paverdzināto un pazemoto varenais atbrīvotājs. Sievietei tas dod ne mazāk brīvību. Viņa patiesība, mijās ar lomām un ierobežojumiem, paredzēta tam, lai palīdzētu sievietei ieiet pašā lielākajā brīvībā, kādu viņa jebkad ir pazinusi. Bībele ir uzrakstīta, lai pārliecinātu sieviešu sirdis par robežām un ierobežojumiem, kas ir nepieciešami viņas aizsardzībai no ekspluatācijas. Jā, Dieva Vārds māca pakļaušanos, turklāt māca bez atvainošanās. Bet dzīves pazinējs jums pateiks, ka mēs visi pakļaujamies kaut kam un bieži kādam. Taču Bībele brīdina sievieti, sakot viņai pakļauties ar laulības palīdzību vienam vīrietim un ne viņa dzimuma dēļ, bet viņa aizsega un aizsardzības pozīcijas dēļ. Viņš ir dots viņai, lai apslēptu viņu. Viņš – kā kažoks, kurā viņa iekārtojas un sasildās. Viņš – tas, kuru viņa izvēlas, pieņemot viņa uzaicinājumu. Bet viņai uzaicinājums ir jāpieņem tikai tad, kad sajutīs, ka ir atradusi to, kurš spēs viņu mīlēt tāpat, kā Kristus mīlēja Draudzi. Citiem vārdiem runājot, viņam sevi ir jāupurē un jāatdod sevi viņas dēļ. Kura nebūs ar mieru pakļauties, godāt un visas nakts garumā čukstēt uzticības zvērestu tādam princim? Sakiet man, modernisti, kurš nespēs pakļauties tādai mīlestībai?
T.D.Džeiks
