Reizēm taisnība, ar kuru mēs gribam pietuvoties tronim, var izrādīties meli. Bet mēs pat par tiem nenojaušam. Kad Kungs izredzēja Mozu, Mozus paziņoja, par savu bezvērtību un neveiksmi, Mēs varētu domāt, ka Mozus bija pazemīgs. Bet tā bija viltus pazemība, kas maskēja briesmīgu augstvērtību. Ar šo, Mozus paziņoja, ka viņa bezvērtība bija lielāka par Dieva vērtību. Mozus bija “nepilnīgs”, tādi kā es un tu. Mēs tādi būsim vienmēr. Mūsu taisnība un piemērotība mums nekad neļaus sasniegt Dieva troni. Tikai Jēzus asinis un Viņa žēlastība to var izdarīt, kad mēs piepildām Dieva gribu. Vienkārši mēs paši nosakām, saņemsim mēs Viņa žēlastību vai nē, lai Viņš mūs lietotu. Viņš izvēlas šīs pasaules nespēcīgos un ģeķīgos, lai liktu kaunā gudros un stipros (1.Korintiešiem 1:27). Lūk kāpēc, kad mēs esam nespēcīgi un dumji mazuļi, Viņš grib lietot mūs vairāk nekā tad, kad kļūstam “pieauguši un gudri”. Viņš mūs neaicina mūsu spēka dēļ, bet gan mūsu vājuma dēļ, lai Viņa spēks var darīt mūs pilnīgus. Ja mēs gribam kļūt par pravietisku tautu, mums ir jāatbrīvojas no pašpārliecības un pašpaļāvības divās formās – lepnuma vai pašapziņas un viltus pazemības. Jēzus – mūsu taisnība. Viņš – darbs, kuru Tēvs grib paveikt caur mums. Tikai tad, kad mēs fokusējam savu skatienu uz sevi un cenšamies izveidot vārdu sev vai savai kalpošanai, mēs kļūstam kautrīgi un pazemīgi, un neko nedarīsim, kamēr nebūsim pārliecināti par savu noderīgumu. Šajā gadījumā mēs esam “izkropļoti”, jo mēs pat pravietojam saskaņā ar savu ticību. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebrejiem 11:1). Mēs varam apgalvot, ka nevēlamies kļūdīties, jo negribam kādu aizvainot, bet Kungs zina, ka patiesais iemesls ir tas, ka nevēlamies izskatīties muļķīgi – bet tas ir lepnums. Ja mēs pa īstam ticam, ka Kungs dod žēlastību pazemīgajiem, tad mums nav jābaidās izskatīties maziņiem. Centieni aizsargāt savu “es”, atdala mūs no lielāka Dieva spēka un godības. Riks Džoiners