Tad otra balss teica: “Arī es apstiprinu šo patiesību. Dieva Tiesa tuvojas. Pat tad, kad žēlastība triumfē pār tiesu. Dievs vienmēr pagarina žēlastības laiku pirms tiesas. Ja tu brīdināsi cilvēkus, ka Viņa tiesas ir tuvu, Viņa žēlastība daudzus izglābs”.
Es nevarēju redzēt runātāju, tas bija cits cilvēks, kas bija liela auguma un dižciltīgs – ar spožumu, kas norādīja uz viņa augsto stāvokli šeit.
“Es esmu Jona, – teica viņš. – Kad tu saproti Dieva tiesas, tu saproti Viņa ceļus. Tomēr, pat ja tu tās izproti, tas vēl nenozīmē, ka tu esi brīvs no tām. Sapratne ir vajadzīga, bet ar to vien nepietiek. Dievs arī vēlas, lai tu piekristu Viņam.
Tu bieži lūdzi, lai Dieva klātbūtne būtu ar tevi. Tas ir gudri. Es biju pravietis un pazinu Viņu, un tomēr mēģināju aizbēgt no Viņa klātbūtnes. Tas bija liels neprāts, bet ne tik stulbs, kā tu varētu domāt. Es nācu saprast lielo uguni, kas nāk no Viņa klātbūtnes. Es nācu saprast atbildību, kas izriet no tuvības ar Viņu. Viņa klātbūtnē visa koksne, siens un salmi sadegs ugunī. Kad tu tuvojies Viņam ar apslēptu grēku savā sirdī, tas tevi novedīs neprātā, kā daudzi to ir mācījušies cauri laikmetiem. Es necentos aizbēgt no Dieva gribas, es bēgu no Viņa klātbūtnes.
Kad tu lūdz par Viņa tuvuma realitāti, tu lūdz par to, lai šī realitāte, kuru tu redzēji šeit, būtu ar tevi. Debesis – tavas patiesās mājas, un ir pareizi ilgoties pēc tām. Pat šajā gadījumā, Viņš – Svētais Dievs, un ja tu staigāsi Viņam blakus, tev arī ir jābūt svētam. Jo tuvāk tu tuvojies Viņam, jo nāvējošāks var kļūt apslēptais grēks”.
“Es to saprotu, – atbildēju es. – Tieši tāpēc es lūdzu par Dieva tiesām savā personīgajā dzīvē”.
“Tagad man tev jāpajautā šāda lieta, – turpināja Jona, vai tu meklēsi Viņu? Vai tu atnāksi pie Viņa?”
“Protams, – es atbildēju. – Es vēlos Viņa klātbūtni vairāk kā jebko citu. Nav nekā lielāka, kā atrasties Viņa klātbūtnē. Es zinu, ka daudzi manu vēlmju motīvi būt ar Viņu ir egoistiski, bet būšana Viņa klātbūtnē palīdz man atbrīvoties no šī egoisma. Es gribu būt ar Viņu. Es atnākšu pie Viņa”.
“Tiešām atnāksi? – turpināja Jona. – Līdz šim tu biji vēl dumjāks par mani. Tu droši vari nākt pie Viņa Žēlastības Troņa jebkurā laikā un ar jebkuru vajadzību, bet tu reti to dari. Ilgoties pēc Viņa klātbūtnes ir nepietiekami. Tev ir jāatnāk pie Viņa. Ja tu tuvosies Viņam, Viņš tuvosies tev. Kāpēc tu to nedari? Tu vienmēr esi Viņam tik tuvu, cik tuvu vēlies būt.
Daudzi atnāk, lai iepazītu un sekotu Viņa ceļiem, bet viņi nepaliek Viņā. Drīz pienāks laiki, kad viņi atkāpsies no Viņa ceļiem, jo nepalika Viņā. Jūs smējāties par manu lielo neprātu, bet jūsu neprāts ir lielāks par manu. Taču es nesmejos par jūsu neprātu – es raudu par jums. Jūsu Glābējs raud par jums, Viņš nemitīgi iestājas par jums. Kad Viņš raud, tad visas debesis raud. Es raudu, jo zinu, cik dumja ir Viņa tauta. Es tevi pazīstu, jo tu esi tieši tāds pats, kā es, un līdzīgi man, draudze ir aizbēgusi uz Taršišu, vairāk vēloties tirgoties ar šo pasauli, nekā sēdēt Viņa godības troņa priekšā. Tajā pat laikā, Dieva tiesas zobens ir pacelts virs zemes. Es raudu par draudzi, jo tik labi jūs pazīstu”.
Riks Džoiners