Mana balss trīcēja un skanēja nepārliecinoši: “Es zinu, ka jūs runājat patiesību, bet vai esat pārliecināts, ka šis ir pats svarīgākais vārds, kuru jūs gribējāt pateikt mums pirms pēdējās kaujas?”
“Jā, es esmu pārliecināts, – atbildēja viņš ar pilnīgu pārliecību. – Es augsti novērtēju Dieva žēlastību, ar kuras palīdzību Viņš tik brīnišķīgi izmanto manas vēstules. Bet mani uztrauc tas, ka daudzi no jums nepareizi tās pielieto. Tajās ir Svētā Gara patiesība, un tie ir Raksti. Kungs patiešām deva man milzīgus akmeņus, lai izmantotu tos Viņa mūžīgās Draudzes celtniecībai, bet tie nav pamats. Pamatakmeņus ielika Jēzus, Viņš vienīgais. Mana dzīve un kalpošana nav tas piemērs, par ko jūs esat aicināti kļūt. Tāds piemērs ir tikai Jēzus. Ja tas, ko es uzrakstīju, tiks izmantots kā pamats, tad tas nespēs izturēt to svaru, kas tiks uzcelts uz tā. Tam, ko es uzrakstīju, ir jātiek celtam uz vienīgā Pamata, uz kura jūs varēsiet pastāvēt pārbaudījuma laikā. Manām vēstulēm nav jātiek izmantotām kā pamatam. Tev ir jāskatās uz manu mācību tikai caur mūsu Kunga mācību, nevis cenšoties saprast Viņu, nostājoties manā pozīcijā. Viņa vārdi ir pamats. Es tikai cēlu uz tiem, attīstot tālāk Viņa vārdus. Lielākā gudrība un pašas spēcīgākās patiesības ir Viņa vārdos, ne manos.
Tāpat arī tev jāzina, ka es neizmantoju to visu, kas bija pieejams man. Jebkuram ticīgajam ir iespēja pielietot daudz lielākas priekšrocības, nekā es tās izmantoju. Katram patiesam ticīgajam ir dots Svētais Gars, un Viņā ir Tā spēks, Kas visu ir radījis. Pašam mazākajam no svētajiem ir šis spēks, lai pārceltu kalnus, apstādinātu karaspēkus un uzmodinātu mirušos. Ja tu gribi paveikt visu to, kam esi aicināts, tad mana kalpošana nedrīkst būt tavā skatījumā kā maksimāli iespējamais, bet gan kā atskaites punkts. Tavs mērķis nav mani atdarināt, bet gan censties līdzināties Kungam. Tu vari būt līdzīgs Viņam. Un darīt visu to, ko darīja Viņš, un pat vairāk, jo Viņš ir pataupījis Savu labāko vīnu pašām beigām”.
Es zināju, ka šeit var skanēt tikai patiesība. Es zināju, ka Pāvils runāja patiesību par to, ka daudzi nepareizi izmanto viņa mācību kā pamatu un neceļ uz Evaņģēlija pamata. Un tomēr man bija grūti pieņemt to faktu, ka Pāvils nespēja izpildīt savu aicinājumu. Es paskatījos uz Pāvila goda krēslu un uz to godību, kas izstaroja no viņa. Tā bija daudz lielāka par maniem priekšstatiem par to, kādu godību iemantos varenākie svētie debesīs. Viņš bija tikpat izlēmīgs un tiešs, kādu es viņu biju iedomājies. Mani starieca tas, cik dzīvas viņā bija lielās rūpes par visām draudzēm. Es biju viņu izveidojis kā elku, un tas bija pārkāpums, no kā viņš centās mani atbrīvot. Un tomēr viņš bija daudz pārāks par to Pāvilu, ko biju iecēlis elka kārtā. Zinot manas domas, viņš uzlika abas rokas man uz pleciem un vēl noteiktāk man ieskatījās acīs.
“Es esmu tavs brālis. Es tevi mīlu tāpat kā katrs no šiem cilvēkiem šeit. Bet tev ir jāsaprot: mēs esam pabeiguši savu dzīves gaitu. Mēs nevaram ne pielikt, ne atņemt no tā, ko iestādījām uz zemes, bet tu gan to vari. Ne mēs esam tava cerība, bet tu esi mūsu cerība. Pat mūsu sarunā es varu vien apstiprināt to, ko jau esmu uzrakstījis, bet tu vēl daudz uzrakstīsi. Pielūdz vienu Dievu vien un audz visā, pārvērties Viņa līdzībā. Nekad nenoliec sev par mērķi nevienu cilvēku, kā tikai Viņu. Ļoti drīz daudzi uz zemes staigās lielākā spēkā nekā mēs. Pirmie būs pēdējie, bet pēdējie būs pirmie. Mēs neiebilstam pret to. Tas ir prieks mūsu sirdīm, jo mēs esam viens ar jums. Mana paaudze tikai sāka celt uz ieliktā pamata, un mums vienmēr par to būs gods. Bet katrs jaunais stāvs, kas uzcelts vēlāk, pacelsies augstāk. Mēs nekļūsim par to celtni, kādai tai ir jābūt, ja jūs nesniegsieties augstāk”.
Riks Džoiners
