Pēdējo reizi es pārlaidu skatu milzīgajai istabai, kas atradās kalna iekšienē. Šeit glabājās dārgumi, kas atspoguļoja sevī Glābšanas patiesības, un godība, kas iziet no šiem dārgumiem, aizrāva garu. Likās, ka to skaitam un skaistumam nav robežu. Bija neiespējami iedomāties, ka tās istabas, kurās atradās citas lielās ticības patiesības, varētu būt vēl diženākas. Tas man palīdzēja saprast, kāpēc tik daudz kristiešu negrib pamest šo līmeni, apmierinoties tikai ar to, lai apbrīnotu ticības pamatdoktrīnas. Es zināju, ka varu palikt šeit veselu mūžību, un man tas nekad neapniks.
Ērglis, kas stāvēja man līdzās, gandrīz iekliedzās: “Tev ir jāiet uz priekšu!” Pēc tam viņš teica jau daudz mierīgāk: “Nekur nav lielāka miera, kā Kunga glābšanā. Tu tiki atvests šeit tā dēļ, lai piepildītos ar šo ticību. Tā tev būs vajadzīga tur, kurp tagad dodies. Bet tev šeit vairs nevajadzētu ilgāk uzkavēties”.
Ērgļa vārdi par mieru un drošību lika man domāt par tiem drosmīgajiem kareivjiem, kuri karoja kalna “Glābšanas” pirmajā līmenī. Viņi lieliski cīnījās un atbrīvoja daudzus cilvēkus, bet kopā ar tiem paši bija spēcīgi ievainoti. Neizskatījās, ka viņi tur ieguva mieru un drošību. Šajā brīdī ērglis pārtrauca manas domas, it kā būtu dzirdējis tās.
“Dieva miera un drošības izpratnes atšķiras no cilvēciskās izpratnes. Tikt ievainotam kaujā ir liels gods. Kunga brūcēs mēs esam dziedināti. Vara dziedināt mums tiek dota arī pateicoties mūsu pašu brūcēm. Tajās vietās, kur ienaidnieks mūs ir ievainojis, un kur mēs esam saņēmuši dziedināšanu, mums tiek dots spēks izdziedināt citus. Dziedināšana bija mūsu Kunga galvenā kalpošanas daļa, tāpēc arī mums tas ir ļoti svarīgs elements. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Kungs pieļauj, lai Viņa tautai gadītos nepatikšanas. Esot tādās situācijās, cilvēki iegūst līdzjūtību, caur kuru darbojas dziedināšanas spēks. Lūk kāpēc apustulis Pāvils runāja par to, ka viņu sita ar rungām un nomētāja ar akmeņiem, kad tika apšaubīta viņa vara. Katra brūce, jebkuras nepatikšanas, kas ir noticis ar mums, var tikt pārvērsts spēkā darīt labu. Visi tie sitieni, kurus pārcieta diženais apustulis, pārvērtās par glābšanu citiem. Ikviena brūce, kuru iegūst katrs no kareivjiem, noved pie tā, ka citi iegūst glābšanu, dziedināšanu vai atjaunošanos.
Ērgļa vārdi skanēja uzmundrinoši. Tas, ka es stāvēju šeit starp glābšanas dārgumiem, darīja šo patiesību veļ skaidrāku, un tā varēja iespiesties manī vēl dziļāk. Man gribējās iet un kliegt par to no kalna virsotnes tā, lai visi tie, kas cīnījās kaujā, saņemtu uzmundrinājumu no šiem vārdiem.
Tad ērglis turpināja: “Pastāv vēl viens iemesls, kāpēc Kungs pieļauj, ka mēs tiekam ievainoti. Īsta drosme nevar parādīties līdz tam brīdim, kamēr nav īstas briesmas. Kungs teica, ka ies ar Jozua cīnīties par Apsolīto Zemi. Bet atkal un atkal aicināja viņu būt stipram un drosmīgam, par cik viņam nāksies cīnīties un viņa ceļā būs briesmas. Tieši tā Kungs nosaka tos, kuri ir cienīgi saņemt Viņa apsolījumus”.
Riks Džoiners