Kad Kungs runāja, Viņa godība pieauga. Tajā brīdī tā bija tik varena, ka es domāju, ka tikšu tās aprīts. Viņa godība dega, bet ne kā uguns, – tā dega no iekšienes. Es zināju, ka tikšu vai nu Viņa godības aprīts, vai ļaunuma, ar kuru sastapšos pēc tam, kad ieiešu pa durvīm. Viņa vārdi ieplūda manī un satvēra mani, bet es zināju, ka bija ļoti svarīgi redzēt Viņa godību, ko arī nolēmu darīt, cik vien spēšu.
Viņš man likās daudz spožāks par sauli. Spilgtās gaismas dēļ es nespēju redzēt visas Viņa iezīmes, bet par cik turpināju skatīties, manas acis nedaudz pielāgojās Viņa spožumam. Viņa acis bija kā uguns, bet nebija sarkanas; tās bija zilas, līdzīgas pašai karstākajai uguns liesmai. Tās bija bargas, bet bezgalīgi pievilcīgas.
Viņa mati bija melnā krāsā un dzirksteļoja tā, ka sākumā domāju, ka tās bija zvaigznes, bet pēc tam sapratu, ka tie mirdzēja no eļļas. Es zināju, ka tā bija vienotības eļļa, kuru redzēju iepriekšējā redzējumā. Šī eļļa izstaro gaismu, līdzīgi dārgakmeņiem, bet vēl skaistāk un vērtīgāk par jebkuru zemes dārgumu. Skatoties Viņa sejā, es sajutu, ka eļļa sāka apņemt mani, un tiklīdz tas notika, sāpes no Viņa godības uguns kļuva vairāk paciešamas. Eļļa, pārklājot mani, deva mieru, tiklīdz es paskatījos uz Jēzus seju. Kad es novērsu skatienu no Viņa vaiga, miera sajūta mani pameta.
Es jutu vajadzību paskatīties uz Viņa kājām. Tās arī bija kā uguns stabi, bet vairāk kā bronzas vai zelta nianses. Tās bija skaistas, bet tāpat arī iedvesa bailes, it kā tās grasītos spert milzīgus soļus. Kad es paskatījos uz Viņa kājām, tad sajutu kaut ko, kā zemestrīci, kas iekļuva manī, un es zināju, ka tad kad Viņš iet, viss, kas varētu tikt satricināts, tiks satricināts. Es to varēju izturēt līdz šim brīdim, tad nokritu uz sava vaiga.
Kad es paskatījos augšup, tad ieraudzīju durvis. Tagad tās bija vēl mazāk pievilcīgas, nekā iepriekš. Un tajā pat laikā, es jutu, kā atnāca izmisums pirms tam, kad es nolēmu ieiet pa tām. Tas bija mans aicinājums, ieiet pa durvīm, un neiet būtu bijusi nepaklausība. Viņa klātbūtnē, pat doma par nepakļaušanos, likās tik zems egoisms, un šī doma bija vēl pretīgāka par domu atgriezties pie zemes valstības cīņām.
Riks Džoiners
