Pēc šiem vārdiem ērglis pacēlās no klints dzegas, uz kuras sēdēja, un nolaidās pie pašas malas tajā līmenī, kurā atradāmies mēs. “Nāc šurp”, – teica viņš. Pieejot viņam klāt, es ieraudzīju pakāpienus, kuri veda lejā uz pašu kalna pakāji. Tur bija mazas durvis.
“Kāpēc es tās neredzēju iepriekš?” – jautāju es.
“Kad tu pirmo reizi pienāci klāt kalnam, tu nepaliki tajā līmenī pietiekami ilgi, lai palūkotos apkārt”, – atbildēja viņš.
“Kā tu to zini? Tu biji šeit, kad es pirmo reizi atnācu pie šī kalna?”
“Es to zinātu, pat ja tu arī nebūtu bijis šeit, par cik visi, kas palaiž garām šīs durvis, dara to viena iemesla dēļ, bet patiešām, es biju šeit, – atbildēja viņš. Es biju viens no tiem kareivjiem, kuram tu ļoti ātri pagāji garām, lai turpinātu savu ceļu augšā kalnā”.
Un tikai tad es atpazinu šajā ērglī cilvēku, kuru es satiku drīz pēc savas atgriešanās un ar ko es patiešām pāris reizes parunāju. Viņš turpināja: “Tad man ļoti gribējās tev sekot. Es paliku šajā līmenī tik ilgi, ka man bija vajadzīgas kaut kādas izmaiņas. Bet es nespēju pamest šīs pazudušās dvēseles, kuras es vēl līdz šim brīdim cenšos atvest šeit. Kad es visbeidzot pilnībā veltīju sevi Kunga gribai, neatkarīgi no tā, vai man nāktos palikt vai iet tālāk, pie manis atnāca Gudrība un norādīja uz šīm durvīm. Viņa teica, ka šis ir īsākais ceļš uz virsotni. Tādā veidā es nokļuvu kalna virsotnē ātrāk par tevi un tur tiku pārveidots par ērgli”.
Man prātā uzausa, ka biju redzējis līdzīgas durvis dažos citos līmeņos un pat ielūkojos dažās no tām. Atceros, ka biju izbrīnīts par to, ko es tur ieraudzīju. Bet es neiegāju dziļāk, par cik visa mana uzmanība bija sakoncentrēta uz kauju un uz to, kā nokļūt līdz kalna virsotnei. “Vai es varēju ieiet pa kādām no tām un tieši sasniegt virsotni?” – jautāju es.
“Viss nav tik vienkārši, – aizrādīja ērglis, un viņa balsī bija dzirdamas aizkaitināmības notis. – Aiz katrām durvīm ir vairāki ceļi, un tikai viens no tiem ved uz virsotni”. Acīmredzot, nojaušot manu nākamo jautājumu, viņš turpināja: “Citi ceļi ved uz nākamajiem kalna līmeņiem. Tēvs jau iepriekš to paredzējis tādā veidā, lai katrs varētu izvēlēties savu ceļu atbilstoši savam brieduma līmenim”.
“Neticami! Kā Viņš to izdarīja?” – nodomāju es, bet ērglis dzirdēja manas domas.
“Tas bija ļoti vienkārši, – turpināja ērglis, it kā es būtu savas domas izteicis balsī. – Garīgais briedums vienmēr tiek noteikts pēc cilvēka vēlmes un gatavības ziedot savas personīgās vēlēšanās Valstības labā, vai citu cilvēku labā”.
“Es cītīgi iegaumēju visu, kas man tika pateikts. Es jutu, ka man ir jāieiet pa šīm durvīm, kuras bija manā priekšā, un ka tas būs gudri no manas puses uzzināt visu, kas vien iespējams, no tā, kas tur jau ir bijis un, acīmredzot, izvēlējies pareizo ceļu uz virsotni.
“Es negāju pa tiešo uz kalna virsotni, un vēl nebiju saticis nevienu, kurš tā būtu darījis, – teica ērglis. – Bet es gāju daudz ātrāk par pārējiem, jo daudz uzzināju par sevis upurēšanu, kad cīnījos šeit, “Glābšanas” līmenī. Es tev parādīju šīs durvis tāpēc, ka tev mugurā ir mantija, un jebkurā gadījumā tu tās būtu atradis. Bet laiks ir īss, un es esmu šeit, lai palīdzētu tev ātri kļūt par nobriedušu. Durvis ir katrā līmenī, un aiz katrām durvīm ir apslēpti tādi dārgumi, kas pārspēj mūsu iztēli. Tos nav iespējams pielietot fiziski, bet katrs no dārgumiem, kurš nonāks tavās rokās, tu spēsi nogādāt savā sirdī. Tava sirds ir domāta tam, lai tā būtu Dieva dārgumu glabātuve. Laikā, kad tu atkal sasniegsi virsotnes, tavā sirdī būs tādi dārgumi, ka tie vērtības ziņā pārspēs visus zemes dārgumus. Tie nekad netiks tev atņemti, tie ir tavi uz mūžīgiem laikiem, jo tu – Dievišķs. Ej ātri. Tagad savelkas negaisa mākoņi, par cik tuvojas lielā kauja”.
“Tu nāksi man līdzi? – lūdzoši jautāju es.
“Nē, – atbildēja viņš. Tagad es piederu šim līmenim. Man ir daudz jāizdara, lai palīdzētu ievainotajiem. Bet es atkal redzēšu tevi šeit. Tu sastapsi daudz māsas un brāļus – ērgļus, pirms atgriezīsies šeit. Viņi tev spēs palīdzēt labāk, nekā es, tajā vietā, kur tu viņus sastapsi”.
Riks Džoiners
