Kad tu izlasīsi Apustuļu darbus 6:7, tad redzēsi Stefanu, kurš runā Svētā Gara iedvesmots un Sinedrija locekļus, kuru sirdīs dega niknums, kuri bija vienā prātā, lai viņu nogalinātu.
No šīs bezpalīdzības vietas Stefans paskatījās uz augšu un teica: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas” (Apustuļu darbi 7:56).
Vai tā ir tā pozīcija, kuru Jēzus ieņēma pēc pacelšanās debesīs? Nē! Viņš pacēlās, lai apsēstos pie Tēva labās rokas. Bet Stefana, pirmā mocekļa dēļ, cilvēka ar degošu Svētā Gara liesmu, Dieva Dēls piecēlās, lai dotu godu tam, kas bija aicināts kalpot pie galdiem, būdams uzticams līdz nāvei.
Vai tas ir viss? Nē! Kad akmeņi lidoja viņa virzienā, ķermenis tika ievainots, pārsitot viņa kaulus, triecot tos pa viņa rokām, sakropļojot viņa brīnišķīgo seju, – kas notika? Kā beidzās šī aina? Šis majestātiskā izskata vīrietis, kas bija izredzēts vienkārša uzdevuma izpildīšanai, bet piepildīts ar Svēto Garu, bija tik ļoti saistīts ar Dievu, ka beidza savu zemes dzīvi ar slavas uzliesmojumu, paaugstinot Dievu ar savu pēdējo elpas vilcienu. Lūkojoties augšup, Kunga sejā, viņš teica: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku”. To sacījis, viņš aizmiga” (Apustuļu darbi 7:60).
Draugs, ir vērts tūkstošiem reižu mirt, lai iemantotu šo Garu! Kāds dievišķs dzīves nobeigums un cilvēka liecība, kurš bija izraudzīts kalpošanai pie galda! Viņš palika uzticams līdz nāvei un pat piedeva saviem ienaidniekiem savā pēdējā elpas vilcienā.
Smits Viglsforts