“Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. Tas Kungs Cebaots ir pie mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! Taču Dieva pilsētu iepriecina Viņa strauti, tie iepriecina Viņa svētnīcu, kas Visuaugstākajam ir par mājokli” (Psalmi 46:4-5).
Agrāk daudzi kristieši, peldoties Dieva upē, priecājās par jaunu Viņa Gara izliešanos, kas Draudzi aizdedzināja ar jaunu dzīvību un jaunu enerģiju. Bija tik labi atpūsties šajā svaidījumā, uzsūkt siltumu no daudzajām Dieva svētībām! Nekas nav salīdzināms ar Kunga maigo, mīlošo pieskārienu mūsu sirdīm. Šī upe ir skaista, bet mēs jau esam sasnieguši punktu, kur mums ir jājautā sev: “Bet ko tālāk? Kāpēc mēs esam šajā upē? Kāds ir mūsu mērķis? Vai Dievu interesē tikai tas, lai Viņa bērni justos labi, vai Viņa nodomā ir kaut kas vairāk?”
Jebkurai upei ir straume, kura plūst uz priekšu neatkarīgi no tā, kas tajā iekrīt un ko tā pakļauj savam spēkam. Ja jūs interesē plūst pa straumi, viss, kas jums jādara, ir jāiestumj jūsu laiva straumē, un tā jūs aizvedīs kur vajag. Ceļā jūs varat sastapties ar sēkļiem, ūdenskritumiem, akmeņiem, krācēm un atvariem; bet ja jūs paliekat straumē, tad gala rezultātā jūs piepildīsiet savu aicinājumu. Reizēm uznāk kārdinājums ļaut sev atpeldēt prom no virpuļiem, kur ūdeņi atšķiras no upes galvenās straumes. Ārpus galvenās straumes ūdens kļūst ļoti mierīgs. Un, lai gan salīdzinājumā ar krācēm tas var šķist mierīgs, kluss un relaksējošs, tur jūs nekur nevirzāties. Reizēm tas ir labi. Mums visiem ir vajadzīga atpūta, lai saņemtu norādes. Taču ja mēs gribam sasniegt mērķi, mums nevajadzētu palikt ūdeņos, kas ir ārpus straumes. Ūdens, kas ir miera stāvoklī ilgu laiku, kļūst sasmacis – šī ir zaru, nokaltušu lapu, putu un aļģu uzkrāšanās vieta. Mums ir jāatgriežas straumē. Dzīvot tur, kur upe plūst.
1286 pēdas zem jūras līmeņa atrodas Nāves jūra, zemākais punkts uz Zemes. Šis iekšzemes ezers pie Izraēlas un Jordānas krasta atbilst savam nosaukumam. Sāls līmenis ūdenī ir tik augsts, ka dzīvības tur praktiski nav. To dēvē arī par Sāls jūru – viss ezers un tā piekraste ir bijis sāls ieguves avots kopš seniem laikiem. Šī Nāves jūra ir tik nedzīva tāpēc, ka, lai gan tajā ietek Jordānas upe, no tās nekas neizplūst. Ezers ņem, un ņem un ņem, bet nekad neko neatdod. Iztvaikošana – vienīgais veids, kā paņemt ūdeni no Nāves jūras. Ja nav izejas, ūdens sastāvas.
Tāda pati bīstamība sagaida arī mūs kā kristiešus, ja meklējam Dieva upi, lai tikai peldētos savam priekam. Ja mēs tikai saņemam, saņemam un saņemam garīgo “ūdeni” no Dieva – Viņa svaidījumu – un neko neatdodam, šis ūdens mūsu iekšienē kļūst par stāvošu ūdenstilpni.
Mahešs Čavda