Daudzas reizes mēs esam vēlējušies uzdrīkstēties ieiet upē pietiekami tālu, lai pārliecinātos, ka Kungs ir labs, bet tomēr ne tik tālu, lai ļautu Svētā Gara straumei mūs aiznest. Mēs cenšamies turēties tuvu krastam, ar vienu roku cieši satverot koka zaru, neļaujot sev doties tālāk, nirt, aizpeldēt līdz upes vidum un ļaut straumei mūs nest, kur tā vēlas.
Tas ir viens no iemesliem, ka daudzi kristieši, pat harizmāti, kurus esmu saticis, piedzīvo mazdūšību savā garīgajā ceļā. Viņi priecājas saņemt Svēto Garu, ir pacilātā garastāvoklī un pēc tam to visu atstāj. Šādi vīlušies ticīgie nezina, kā saglabāt šo svaidījumu un staigāt tajā katru dienu. Daudzi no viņiem nepieņem, ka svaidījums tiek dots ne tik daudz cik mums, bet citiem. Mēs nevaram paturēt šo svaidījumu līdz brīdim, kamēr negribēsim atdot to.
Es jūs gribu aicināt – nē, mest jums izaicinājumu – pievienojieties man lielajam piedzīvojumam upē. Mēs kā alkstoši meklētāji, drosmīgi ceļojot pa straujo, virmojošo Dieva upi, atradīsimies tieši straumes vidū – Svētā Gara upē – un ļausim Viņam nest mūs pēc Savas gribas. Kur tā mūs aiznesīs? Mums priekšā ir tas pats ceļojums, kuru reiz jau veica Jēzus: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu” (Lūkas 4:18-19).
Veiksme ceļojot pa upi ir atkarīga no mūsu zināšanām, kā “iet līdzi straumei”, lai izpildītu Dieva nodomu attiecībā uz mums. Tādā mērā, kā mēs iepazīsim, kas tas tāds – “plūst pa straumi”, Viņš mūs vedīs tur, kur Pats vēlas iet: pie nabagiem, slimiem, ievainotiem un pazudušiem. Ceļā mēs iepazīsim, ka katrs ticīgais var staigāt Kunga dziedinošajā svaidījumā. Dievs vēlas lietot Savus cilvēkus – mūs – nest dziedināšanu (kā fizisko, tā arī garīgo) visām tautām.
Jēzus dziedināja un darīja visus citus Savus darbus Dieva Gara svaidījuma spēkā. Savā Evaņģēlijā Lūka rakstīja par Jēzu, ka “…kādā dienā Viņam mācot…Tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt” (Lūkas 5:17). Jēzus sakoncentrējās uz Svētā Gara svaidījumu, kad runāja, ka dara tikai to, ko saņēmis no Sava Tēva. Mums arī ir jāsakoncentrējas uz svaidījumu, kas ir dots ne tikai sev vai savam labumam, bet lai piepildītu Dieva mērķus mūsu dzīvē. Viņš deva mums svaidījumu ar noteiktu mērķi, un šis mērķis ir tik milzīgs un plašs, kā pati pasaule. Vienīgais veids, kā saprast šo mērķi un to sasniegt, ir pilnībā iegremdēties upē.
Vai esat gatavi izmirkt viscaur? Tad dosim startu mūsu piedzīvojumiem!
Mahešs Čavda
