Kamēr es klausījos Gudrībā, bija grūti aptvert, pat šo lielo liecinieku pulku, vai vēlmi pēc varas vai pozīcijas Viņa klātbūtnē. Likās, ka katru sekundi, kuru es pavadīju šeit, Viņš kļuva lielāks godībā un varā, un es zināju, ka mana vīzija par Viņu ir vēl joprojām ierobežota. Tāpat kā cilvēce auga acīmredzami strauji, un tās skaitļi bija gandrīz neaptverami, tāpat arī mūsu atklāsme par Viņu pieaugs mūžībā.
“Kā cilvēks vispār spēj Tevi aptvert?” – jautāju es.
“Kad Mans Tēvs pakustina savu mazo pirkstiņu, viss visums dreb. Nāciju satricināšana ar taviem vārdiem neietekmēs to, kas ir šeit. Bet kad paši maznozīmīgākie Mani brāļi uz zemes izpauž mīlestību, tas iepriecina Mana Tēva sirdi. Kad pati mazākā draudze dzied Manam Tēvam ar patiesu mīlestību savās sirdīs, Viņš apklusina debesis, lai klausītos viņos. Viņš zina, ka neviens nevar nepielūgt, kad redz Viņa godību šeit, bet kad tie, kas dzīvo tādā tumsā un grūtībās, dzied no visas sirds Viņam, tas aizskar Viņu vairāk, kā visas debesu miriādes.
Daudz reizes, pat nepareizi izvēlētas notis uz zemes, liek visām debesīm raudāt aiz prieka, kad Mans Tēvs tika dziļi aizkustināts. Vairāki svētie, kas cīnās, lai atdotu savu slavu Viņam, daudz reizes ir licis Viņam raudāt.
Katru reizi, kad Es redzu Savus brāļus, kas pieskaras Viņam ar patiesu pielūgsmi, tas dara sāpes un skumjas, kuras Es iepazinu pie krusta, mazvērtīgas tā dēļ. Nekas Man nesniedz lielāku prieku, kā tas, kad tu pielūdz Manu Tēvu. Es gāju uz krustu, lai tu varētu pielūgt Viņu caur Mani. Tieši tādā pielūgsmē, tu, Tēvs un Es – esam viens”.
No visa tā, ko es jau esmu piedzīvojis – emocijas, kas nāca no Kunga, runāja man vairāk, kā visi šie piedzīvojumi. Viņš nesmējās un neraudāja. Viņa balss bija vienmērīga un mierīga, bet tas, ko Viņš man teica par pielūgsmi, nāca no tādiem Viņa dziļumiem, ka tas bija daudz vairāk, kā es spēju uztvert. Es zināju, ka dzirdēju pašu dārgāko un dziļāko Dieva Dēla mīlestību – redzēt Sava Tēva prieku. Patiesa pielūgsme, kas nāca no ticības cīnītājiem uz zemes, varēja izdarīt tik daudz, kā nekas cits.
Pirmo reizi es izmisīgi vēlējos pamest šo vietu, pat ar visu tās godību, tikai lai nonāktu pat visgarlaicīgākajā un drūmākajā mazajā dievkalpojumā uz zemes. Mani pārsteidza tas fakts, kā mēs faktiski varējām pieskarties Tēvam. Tas, kas pielūdz Viņu uz zemes šajos tumšajos laikos, Tēvam nozīmē vairāk, kā tie miljoni un miljoni, kas pielūdz Viņu debesīs. No zemes mēs varam aizskart Viņa sirdi tā, kā nekad to nespēsim kur citus! Es biju tā piepildīts ar šo, ka pat nesapratu, ka esmu nokritis uz mutes. Iekritu tādā kā dziļā miegā.
Riks Džoiners
